'Viņai bija bail no ūdens.' Evitas mamma uzskata, ka nelaimi varēja novērst

Toms un Inga sagāja kopā, kad Evitai bija viens gadiņš. Iepazinās, strādājot uzkopšanas firmā Siguldā. Kopīga abiem ir divgadīgā Melisa. Ričards ir Ingas puika no iepriekšējām attiecībām. Kopdzīves piecu gadu laikā brīvdienās ar bērniem viņi lielākoties turas pie mājas un uz bērnu laukumiņiem dodas tikai tad, ja ir labs laiks. Pagājušajā sestdienā tāds bija. Inga atceras: "Bērni lūdza aiziet uz Gauju. Teicu, ka neiešu, labāk iesim svētdien. Sākumā domāju salikt vannas tepat pagalmā, lai paplunčājas. Bet bērni visu rītu čīkstēja: "Ejam uz Gauju, ejam uz Gauju." Es teicu, ka padomāšu. Negribēju, jo bija ļoti karsts. Pusdivpadsmitos izgājām no mājas. Sataisījāmies un gājām – abām māsām līdzi peldkostīmi, Ričijam peldbikses jau bija kājās. Negribot gāju. Paskatījāmies, kur varam pie Gaujas palikt, un apsēdāmies tieši pretī glābējiem," atminas bērnu māte un telefonā rāda bildes no pludmales, kur ir daudz cilvēku, tostarp bērni, un viņu vidū arī Evita. Toms lēš, ka pludmalē kopumā bija kādi 80 cilvēki. Gaujas publisko pludmali izvēlējušies, jo otra peldvieta esot aptuveni septiņu kilometru attālumā.

Kas nogāja greizi

Kad bērni bija Gaujā kādu brīdi jau plunčājušies, jaunākajai – Melisai – kļuvis auksti un vecāki devušies krastā. Evita mammai esot atnesusi bumbu uz aizgājusi atpakaļ. "Tajā momentā viņa pazuda. Ričijs atskrēja un teica: "Māsas nav." Un es arī viņu vairs nekur neredzēju. Teicu Tomam: "Skrien mājās, varbūt viņa aizgāja mājās." Es paņēmu Riču, Melisu un saviem spēkiem meklēju pati. Meklēju tualetēs, meklēju ģērbtuvē. Nebija. Izskraidīju gar volejbola tīkla malu. Varbūt mežmalā. Pēc tam gāju pie glābējiem un teicu: "Man meitiņa pazudusi." Cilvēki nomainījās, bija citi, nevis tie, kas sākumā," atminas Inga. Sabraukuši dienesti, kas pumpējuši laivas un sākuši meklēšanas darbus. Pašu pašvaldības policijas glābēju laivas uz vietas neesot bijis. Tomēr "Delfi" intervētie un arī notikumā iesaistītie cilvēki pauž krasi atšķirīgas versijas gan par vecāku rīcību, gan dienestu darbībām. No neoficiāliem avotiem zināms, ka iespējamais laiks, ko Inga pavadījusi, patstāvīgi meklējot pazudušo bērnu, varētu būt pat pusstunda.

Ierodoties dienestiem un sarakstot papīrus, Inga neesot varējusi nostāvēt mierā: "Glābēji teica, ka sazvanīs laivas, sazvanīs policiju. Tikmēr man jāstāv. Tām sen jau vajadzēja būt ūdenī. Nē, nevienas laivas, nekā nav. Tad atbrauca viena policija, otra, trešā. Sarakstīja papīrus. Atbrauca laivas, tās piepumpēja. Minūtes deg, laiks skrien. Cilvēki jau ar mašīnām braukāja, meklēja."