Sociālantropologs: neuzticība valdībai Latvijas sabiedrībā ir paradoksāla

Profesors arī pieļāva, ka Latvijas sabiedrība pēc būtības ir visai egalitāra, proti, "mums nepatīk kungi, kas mums saka, ko darīt. Mums nepatīk, kad kāds uzņemas atbildību, jo tas mijas ar uzkundzēšanos."

Tieši šajā aspektā esot saskatāma pretruna, jo, kā norādīja Sedlenieks, demokrātiskā sistēma ir veidota tā, ka šādi augstāki cilvēki ir nepieciešami.

Līdzīgu tendenci profesors saredz arī gadījumos, kad ir kāda problēma, piemēram, Covid-19 pārvarēšana, kas pieprasa sabiedrības iesaisti. Viņaprāt Latvijas sabiedrība šādos gadījumos mēdz ieņemt īpatnēju nostāju – tā šīs problēmas atrisināšanu saredz kā tikai varas atbildību, vienlaikus sagaidot, ka tā nespēs ar to tikt galā.

"Te ir izteiktas gaidas, ka kādam citam ir jāuzņemas atbildība, nevis sabiedrībai," piebilda Sedlenieks.

Sociologs, pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš diskusijā prezentēja Latvijas iedzīvotāju uzticības radītājus. Tie parāda, ka kopumā uzticības līmenis, piemēram, politiskajām institūcijām un amatpersonām Latvijā ir visai zems.

Arī rādītāji, kas parāda iedzīvotāju gatavību uzticēties līdzcilvēkiem, kopš 1990. gadu beigām, Latvijā nav "diez cik spoži", pauda Kaktiņš.

Dažādu institūciju griezumā dati parāda, ka vairākums iedzīvotāju visvairāk uzticas tieši izglītības un veselības aprūpes iestādēm, kā arī bruņotajiem spēkiem un policijai. Savukārt spektra pretējā pusē zemākā uzticība Latvijas iedzīvotājiem bijusi politiskajām partijām, Saeimai un Ministru kabinetam. Turklāt, kā liecina dati, tieši lēmējvaras un izpildvaras augstākajām institūcijām pavisam neuzticas aptuveni katrs trešais.

Sociologs norādīja, ka neuzticēšanās arī nav kāds pēdējā laika fenomens – lai arī 1997. gadā situācija bijusi acīmredzami labāka nekā 2000. gadā, šobrīd pēc dažādām svārstībām šie radītāji ir teju turpat, kur simtgades sākumā. Tomēr lielākas izmaiņas esot manāmas tieši valsts prezidenta gadījumā – agrāk šai amatpersonai cilvēki uzticējušies vairāk nekā šobrīd.

Latvijas relatīvi zemos uzticības varai rādītājus apliecina arī dati par situāciju Eiropas Savienībā kopumā. Lai arī situācija pēdējo aptuveni desmit gadu laikā nav bijusi bez izmaiņām, Latvija teju visā šajā laika periodā ir ieņēmusi vienu no zemākajām vietām un konkrētos gados – pat zemāko.

Šajā kontekstā Kaktiņš iezīmēja arī kādu citu tendenci – Igaunijā uzticības rādītāji gan varai, gan tiesu sistēmai ir bijuši ievērojami augstāki, kamēr Lietuvas un Latvijas teju līdzvērtīgi zemi.

Būtisks rādītājs Kaktiņa izpratnē ir arī ticība amatpersonu teiktajam. Šajā gadījumā 2021. gada dati liecina, ka 41% aptaujāto drīzāk netic amatpersonu teiktajam, 31% – nemaz netic, 18% – drīzāk tic, 2% – pilnībā tic, savukārt 6% ir grūti teikt. Tas, pēc viņa sacītā, arī ietekmējis varas spēju motivēt iedzīvotājus uz konkrētām darbībām, piemēram, kā tas spilgti parādījās Covid-19 pandēmijas laikā.

"[Covid-19] situācijā vara nebija spējīga savākt sabiedrību," rezumēja sociologs.

Sedlenieks, atbildot uz jautājumu par to, kādēļ Latvijas gadījumā vērojama tik zema uzticība iedzīvotāju vidū, skaidroja, ka būtu jāņem vērā šo rādītāju nemainīgums jau ilgstošākā laika periodā.

"Mēs redzam, ka gadiem ilgi valda slikti uzticības rādītāji. Būtībā tie iet uz augšu un uz leju, bet pamats nemainās. Tas nozīmē, ka aktuālajai situācijai un komunikācijai šajā mirklī ir maza ietekme uz lielo tendenci," stāstīja sociālantropologs, paralēles velkot ar vakcinācijas aptveri, kuras celšana problēmas sagādājusi ne vien Latvijai, bet Austrumeiropas valstīm kopumā.

Ziņu aģentūras LETA rīkotajā diskusijā "Lēmumi, brīvība un atbildība vai – kurš atbildēs par "bazaru"?" tika spriests par to, kā lēmumu pieņemšana mūsdienu krīzes situācijās ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas nosaka sabiedrības uzticēšanos varai un zināmā mērā arī saliedētību.

Jau ziņots, ka 1. un 2. jūlijā Cēsīs notiek sarunu festivāls "Lampa". Atskatu uz festivāla pirmo dienu var lasīt šeit.