'Negribu būt labs – gribu būt slikts.' Kā bērnunamu 'absolventus' iemet lielajā dzīvē

Tagad Kasparu sabiedrībā pazīst – gan kā mūziķi, gan radio personību, gan Latvijas Bērnu atbalsta fonda vadītāju. Tas, ka viņam izdevās dzīvi izveidot, ir veiksmes stāsts. Tādu kā Kaspars Latvijā ik gadu ir aptuveni 500 – jaunieši, kas pilngadību sasniedz, atrodoties ārpusģimenes aprūpē, un pēkšņi viņiem uz galvas uzgāžas visi pieaugušo dzīves izaicinājumi. Lielākā daļa ārpusģimenes aprūpes "absolventu" tādam pavērsienam nav gatava un ātri vien sagādā problēmas gan sev, gan apkārtējai videi.

Negatavi dzīvei

Bērnunamā nav pierasts dzīvot patstāvīgi. Domāt patstāvīgi. "Nezini, kā ielauzties darba tirgū. Joprojām esi bērns, visu laiku dzīvojis siltumnīcas apstākļos," saka Kaspars. Primārās bija mācības, sadzīve – pēc tam. Viss pasniegts uz paplātes, pašam nekas nav jānopelna. Institūcijas no vienas puses it kā grib palīdzēt, dodot vairāk iespēju, bet – neļaujot pašam nomazgāt traukus vai izgludināt drēbes, jo to dara centralizēti personāls. "Trūkst arī ikdienišķas komunikācijas realitātes apstākļos. Kad sāc dzīvot viens pats, tad ir milzum daudz klupšanas akmeņu. Šie bērni neredz laukumu un var tikt aptīti ap pirkstu ļoti ātri," secina Markševics.

Latvijas Bērnu atbalsta fonda vadītājs kā vienu no klupšanas akmeņiem min daudz cietušo jauniešu dabisko vēlmi pārlieku uzticēties cilvēkiem, nespējot kritiski izvērtēt viņu nodomus. Savulaik pats šādi ticis pievilts. Pēc tam gana daudz novērojis, kā uz tiem pašiem grābekļiem kāpj citi. "Kā var sagatavot dzīvei? Ļaut darboties! Ļaut strādāt, ļaut izzināt pašiem – nevis tikai teorētiski, bet arī praktiski. Kaut vai ēst gatavošana. Virtuvē ir stingri aizliegts ieiet, jo to neļauj sanitārās normas. Kā lai es 18 gados zinu, kā to dabūt gatavu?! Es pateikšu godīgi: savā ģimenē es negatavoju, jo apzinos, ka tas nav iespējams," atzīst Kaspars Markševics.

Nebūtu slikti, ja mācītu arī iepirkšanās kultūru. Ja būtu sava kabatas nauda un iemācītu izdomāt, ko par to var atļauties. Tad jaunieši rēķinātos ar to, ka dzīve nebūs vienkārša. "Ja pareizi spēj rīkoties ar to, kas tev ir, tad var būt arī veiksmes stāsti," pārliecību pauž Markševics un piebilst, ka viņam ir zināms ne viens vien.

Apzināti dara ļaunu

Ar Elejas vidusskolas sporta skolotāju Sandru Avotu tiekamies viņas kabinetā. Tajā lielu platību aizņem trofeju plaukti. Pēdējos gadus vislabākās sekmes ir jauniešu sacensībās regbijā, kur visās vecuma grupās regulāri tiek izcīnītas godalgas. Sandrai ir liela pieredze darbā ar bērniem, kas aug bez vecākiem. Vairākus viņa ik pa laikam ņēmusi dzīvot savā ģimenē. Neoficiāli, nekārtojot formalitātes, bet gan tāpēc, ka bērni bijuši draugos ar viņas pašas bērniem, un Elejas aprūpes centrā teju visi darbinieki ir viņas bijušie audzēkņi.

Elejas pusē Sandras vārds liekus paskaidrojumus neprasa. Ar sporta palīdzību dzīvē centusies ievirzīt daudzus grūtdieņus. Rīta reidi pa audzēkņu dzīvesvietām, lai pierunātu iet uz skolu un iegūtu vismaz kaut kādu atestātu, ir viens no viņas kroņa gājieniem. "Sports ļoti palīdz. Pamatvērtība ir tajā, ka viņi iemācās būt labāki, nekā bija brīdi iepriekš. Būt labāka sevis versija. Tiekties būt labākiem. Vēlāk – būt labākie savā darbavietā. Sportists vienmēr tiecas būt vēl labāks, tā ir cīņa par vietu uz augšu." Skolas direktore Sandrai vienreiz teikusi paldies, ka iemācīja viņas bērnam gribēt kaut ko sasniegt.

Sandra no palodzes noceļ afišu, kas vēsta par Rīgā notikušo Eiropas U18 čempionātu regbijā. Afišas pašā centrā – viņas audzēknis. No bērnunama savulaik nonācis audžuģimenē, ar labiem panākumiem trenējies regbijā. Audžumāte pēdējos gadus ar viņu vairs netika galā. Puisis lietoja narkotikas, zaga. "Visādi "brīnumi" ar viņu bija. Mēģinājām ar sportu pieturēt.