Krievijas kodoldraudi – kārtējā iebiedēšana, atzīst eksperts  (33)

"Šajā gadījumā, kur viens Medvedčuks tiek iemainīts pret 200 gūstekņiem, tikai tāpēc, ka viņš ir Krievijai svarīga persona, ko Ukraina varēja iemainīt pret karavīriem, kuri tiktu sodīti paraugprāvā. Šis aprēķins bija vairāk balstīts Medvedčuka politiskajā lietderībā, nevis iecerē gatavot uzbrukumu," uz portāla "Delfi" jautājumu par iespējamu kara eskalāciju norāda ekperts.

Putins ar kodolieroču žvadzināšanu grib panākt iebiedēšanu: "Kodolieroču īpatnība ir tā, ka tie ir ne tikai iznīcinoši ieroči, bet arī tiem ir izteikti spēcīga psiholoģiska ietekme – tie uztrauc sabiedrību, un tie tiek asociēti ar milzīgu iznīcību, tāpēc pilnīgi loģiski, ka cilvēki uz to jūtīgi reaģē".

"Jānorāda, ka Ukrainas kontekstā vairāk tiek runāts par taktiskajiem kodolieročiem, kuru pielietošana ir salīdzinoši ierobežota laikā un telpā. Vispār kodolieroču draudi ir daļa no Krievijas ārpolitikas jau gadiem, kad tiek mēģināts izmantot šo faktoru, lai panāktu piekāpšanos, un to, lai rietumvalstis netraucētu tai," saka politikas pētnieks.

Arī pašreizējā situācijā, kad Krievija zaudē frontē, tas ir mēģinājums biedēt ne tikai rietumvalstu politiķus, bet arī sabiedrību, lai mazinātos atbalsts Ukrainai, kas savukārt nozīmētu, ka tās spējas vājinātos.

"Regulārā kodolieroču piesaukšana ir mēģinājums iebaidīt visu pārējo pasauli. Ja runa ir par to praktisku pielietojamību, es gribētu uzsvērt, ka kodolieroču pielietošana nav ne brīnumnūjiņa, ne panaceja, kas ļauj ar plašu vēzienu atrisināt visas problēmas. To kaujas laukā būtu pavērsiena punkts visas cilvēces attīstībā un izsauktu tūlītēju reakciju visā pasaulē, tostarp no valstīm, kas nav ieinteresētas kodolieroču pielietošanā," atzīst Balodis.

Viņš saka, ka, pielietojot kodolieročus, Krievija drīzāk zaudētu, nevis iegūtu kontroli par situāciju, jo pārējā pasaule būtu spiesta reaģēt un kaut kādā veidā atbildēt, bet ne obligāti tādā pašā veidā. Un kodolieroču izmantošana nenozīmētu, ka visa pasaule apstātos un atdotu Krievijai visu, ko tā pieprasa.

"Krievijas bruņotajos spēkos nevalda vieglprātīga attieksme – viņi ļoti labi apzinās, kas ir kodolieroči un uz ko tie ir spējīgi, bet diemžēl politiskās ambīcijas ņem virsroku un tādēļ šie ieroči tiek regulāri piesaukti tieši iebiedēšanas nolūkā," stāsta Balodis.

"Medvedčuks Krievijai ir svarīgs, jo viņš lielā mērā bija viens no tiem, kurš centies virzīt tās intereses Ukrainā. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Ukraina kara sākumā pievērsa viņam uzmanību – Ukrainā iekšēji viņš tiek uzskatīts par Kremļa ietekmes aģentu, jo ir augsta profila oligarhs un politiķis ar saitēm Krievijā," stāsta Balodis.

Arī no Ukrainas puses šāda apmaiņa nav peļama, jo, apmainot vienu zināmu Kremlim pietuvinātu cilvēku, ir iespējams atbrīvot 200 karavīrus," secina eksperts.

Tiešais mobilizācijas pienesums Krievijai ir zem jautājuma zīmes: "Saprotams, ka, palielinot cilvēku skaitu, ir iespējams palielināt Krievijas panākumus kaujas laukā," pauž Balodis.

Tiešo mobilizācijas pienesumu varēs redzēt ne pēc dienas vai nedēļas, bet, drīzāk, mēnešiem – karavīri kaujas laukā varētu nonākt ap gadumiju. Viņš arī min, ka 300 000 cilvēku mobilizācija var būt Krievijas mērķis, taču, vai šādu skaitu izdosies mobilizēt, ir cits jautājums.

Kopumā mobilizācijas galvenais vadmotīvs – Ukraina strauji gūst panākumus un apdraud Krievijas kontrolētās teritorijas, tostarp tās, kas okupētas no 2014. un 2015. gada. Tāpēc Krievija mēģina atrast veidu, kā apturēt Ukrainas spēkus, tai veiksmīgo kara gaitu.

Mobilizācija ir apliecinājums tam, ka kara gaita Krievijai nav notikusi tā, kā Krievija plānoja. "Protams, ir jautājums par karavīru motivāciju – vai cilvēki būtu gatavi iesaistīties. Ne velti Putins savā uzrunā minēja, ka mobilizētajiem karavīriem pienāktos tādas pašas sociālās garantijas un algas kā pašlaik profesionālā dienesta karavīriem. Tas ir mēģinājums viņus motivēt," saka Balodis.

Viņš arī min, ka mobilizācija pati par sevi ir sarežģīts process un prasa plašus resursus: "Tie cilvēki ir jāapzina, jāapziņo, jāsavāc vienuviet, jāapmāca, jānodrošina ar aprīkojumu, jātransportē un tā tālāk. Tas viss prasa ārkārtīgi daudz gan finansiālu, gan cilvēku resursus – nepieciešami instruktori un virsnieki. Jautājums, vai Krievijas institūcijām ir kapacitāte veikt šādu mēroga operāciju," spriež eksperts.

Balodis arī saka, ka tas ir politiski riskants solis, jo Krievijas sabiedrība mēģina distancēties no kara – tā ļauj valstij darīt to, ko valsts jau dara, bet ar nosacījumu, ka valsts neiekāpj katra iedzīvotāja privātajā sfērā.

Līdz ar mobilizāciju karš no tāda virtuāla notikuma ekrānā viņiem kļūst krietni reālāks – cilvēki, kuri līdz šim dzīvojuši mierā, var saņemt pavēstes par mobilizāciju, kas var veicināt sabiedrības pretestību un neapmierinātību, secina eksperts.

"Krievija kopumā paļaujas, ka uzvarētājiem viss tiks piedots, ar domu, ka mobilizācija atmaksāsies un palīdzēs lauzt kara gaitu un Krievija uzvarēs, tādējādi tās sabiedrība piedos jebkādu rīcību – arī, ja mobilizācija būs notikusi uzvaras vārdā. Ja Krievijai ar mobilizāciju neizdosies gūt panākumus, sabiedrība var uzdot jautājumu: "Par ko visi tēvi un dēli tikuši mobilizēti un sūtīti karā, ja tas nav nesis nekādu uzvaru un ieguvumus," atzīst pētnieks.

Balodis saka, ka par mobilizāciju kā tādu Krievijā jau runā sen, bet līdz šim valsts mēģināja visādos radošos veidos izvairīties no tās – mēģinot rekrutēt brīvprātīgos, piedāvājot finansiālu atlīdzību, tāpat mēģinot rekrutēt cilvēkus ārpus Krievijas robežām, vai ieslodzītos no cietumiem.

"Krievija mēģinājusi meklēt vienkāršus īstermiņa risinājumus, bet neviens no tiem īsti nav spējis risināt tās ilgtermiņa problēmu – Krievijas nespēju gūt militārus panākumus. Un Ukrainas panākumi ir piespieduši Kremli veikt šādu soli, kas ir riskants gan militāri, gan iekšpolitiski, Ar domu, ka ar šiem resursiem pietiks, lai ja ne atsistu ukraiņus atpakaļ, tad vismaz neļaut tiem gūt militārus panākumus jau okupētajās teritorijās," secina Mārcis Balodis.

"Militārie eksperti uzskata, ka Krievija būs spējīga salīdzinoši īstā laikā mobilizēt 100-150 tūkstošus, taču attiecībā uz šiem pašiem 300 tūkstošiem ir svarīga nianse – dokumentā, kas attiecas uz mobilizāciju un kas publicēts prezidenta mājaslapā, nav nekādu kritēriju par to, kā cilvēki tiks mobilizēti – vai pēc ģeogrāfiskā principa? Nekādi konkrēti skaitļi arī nav minēti. Iespējams, ka protestos aizturētie cilvēki ir tie, kas saņēma pavēsti par mobilizāciju," saka Balodis.

300 000 jauniesaukto var būt Krievijas mērķis, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no institūciju spējas apzināt un pievērst uzmanību tik daudz cilvēkiem vienlaikus, īpaši ņemot vērā to, ka noteikti daļa no šiem cilvēkiem nav motivēti un nevēlas doties karā.

"Tuvākie mēneši parādīs, kādas ir Krievijas spējas šādus resursus reāli mobilizēt. 300 000 [cilvēku] varētu būt diezgan ambiciozs mērķis," pauž pētnieks. To, kā Krievijai veiksies ar mobilizāciju, varēs vērot arī publiskajā telpā – Balodis saka, ka neapšaubāmi parādīsies informācija par to, kā valsts praktiski mēģina to īstenot. Arī politiskā ziņā – iespējams, tas nonāks līdz pat cilvēktiesību pārkāpumiem, ja tiks mēģināts cilvēkus mobilizēt ar varu.

Viņš pieļauj, ka būs pieejama informācija par apstākļiem, kur mobilizētie karavīri tiks sagatavoti pirms nosūtīšanas karā. Parādīsies arī liecības par loģistiku, kas ir Krievijas bruņoto spēku problēma – spēja transportēt gan preces, gan cilvēkus pa tās teritoriju.

Eksperts saka, ka vērtēt, kā šis process tiek iekšēji organizēts, kas liecinās par valsts spēju tam veltīt resursus, laiku un uzmanību.

"Delfi" jau rakstīja, ka Krievijā trešdien protestos pret prezidenta Vladimira Putina izsludināto daļējo mobilizāciju 38 pilsētās aizturēti vismaz 1300 cilvēki.

Putins trešdien izsludināja daļēju mobilizāciju. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu izteicies, ka plānots iesaukt apmēram 300 000 rezervistu.

Krievijas iebrukums Ukrainā ar raķešu apšaudēm, uzlidojumiem un sauszemes spēku ienākšanu sākās agrā 24. februāra rītā.

Kā vienu no iebrukuma mērķiem Krievija sākotnēji minēja Ukrainas "denacifikāciju". Kopumā karš Ukrainā turpinās kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimas pussalu un aizsāka karu Ukrainas austrumos.