Uzziņa: Kādi ir pētnieku apkopotie fakti par Rīgā pārdēvējamajām ielām  (5)

Pētnieki apkopojuši konkrētus vēstures faktus, kas apliecina katra minētā vietvārda saistību ar padomju varu, tās bruņotajiem spēkiem vai Krievijas impērijas rusifikācijas politikas sekām.

PAC arī radījis kritērijus, kuros izklāstīts, kuri vietvārdi ir pretrunā ar Satversmē pausto komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanu. Piemēram, nav pieļaujams lietot antroponīmus, kas veidoti no vārdiem personām, kas bijuši PSRS bruņoto spēku pārstāvji, Augusta Kirhenšteina valdības locekļi vai Augstākās Padomes deputāti.

Viena no ielām, par kuru pētnieki apkopojuši plašu informāciju, ir Mstislava Keldiša iela. Šī persona bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis, PSRS Augstākās Padomes deputāts un Staļina kodolieroču, ballistisko un spārnoto raķešu autors. Keldišs padomju savienībā arī tika godināts par savu ieguldījumu kodolieroču izstrādē.

Keldišs, kā norāda pētnieki, faktiski darbojās militāri rūpnieciskajā kompleksā, ieroču rūpniecībā, turklāt arī piedalījās atombumbas RDS-6s, ko izmēģināja atmosfērā uz cilvēkiem, un spārnotās starpkontinetālās raķetes V-350 "Burja" izveidē. PAC argumentē, ka laikā, kad PSRS mantiniece ar kodolieročiem šantažē pasauli un īsteno kara noziegumus, šo ieroču veidotāja slavināšana Eiropas Savienībā ir kategoriski nosodāma.

Rīgā ir arī PSRS raķešbūves konstruktora, vācbaltu zinātnieka Frīdriha Candera iela, kas izveidota 1962. gadā. Candera galvenais uzdevums bija izveidot reaktīvo dzinēju, kas darbojas ar sašķidrināto skābekli un benzīnu bezastes lidaparātam. Zinātnieks arī darbojies struktūrā, kas izstrādājusi raķešu sistēmu "Katjuša".

Ielu pārdēvēšanas kontekstā daudz izskanējusi arī Detlava Brantkalna iela. Tā izveidota 1983. gadā un ir par godu personai, kas trīs reizes piedalījusies Latvijas Republikas okupācijā – 1919., 1940. un 1944. gadā.

Arī sabiedrībā zināmā Anna Abzalone-Sakse, lai arī nereti tiek pieminēta kā tādu darbu kā "Pasakas par ziediem" autore, arī minēta to ielu vidū, kas ir pretrunā Satversmē paustajam padomju varas nosodījumam. Iela, kurai iedots Sakses vārds, Rīgā 1983. gadā. Atbilstoši pētnieku informācijai, Abzalone ir trīs augstāko padomju amatpersonu vidū, kurām Latvijā piešķirta iela.

"Par kolaborantes Abzalones visaugstāko statusu okupācijas varas un PSKP nomenkatūrā liecina, piemēram, apstāklis, ka 1950. gada 12. marta "vēlēšanu rezultātā" par PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes cienīgiem Staļins atzina, piemēram, Abzaloni, Baltija kara apgabala pavēlnieku, maršalu Ovanesu Bagramjanu, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu, LPSR valsts drošības ministru Alfonu Noviku – kopumā tikai septiņus cilvēkus okupētajai Latvijai, bet Centrālkomitejas biroja loceklis, tās orgāna "Cīņa" galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins bija spiesti samierināties ar zemāko – PSRS AP Tautību padomes – deputāta statusu," skaidro PAC.

Abzalone arī darbojusies PSRS Valsts drošība komitejas segorganizācijās. Kā Padomju Savienības Miera aizstāvēšanas komitejas locekle devusies uz Zviedriju un Austriju, turklāt bijusi arī Vispasaules Miera Padomes dibinātāja. Pirms padomju okupācijas Abzalone, izmantojot žurnālistes apliecību, nodevusi pretiniekam informāciju par komunistu tiesu prāvām Rīgas apgabaltiesā, kā arī bijusi nelegālo komunistiski revolucionāro organizāciju dalībniece. PAC sarakstā iekļauta arī Paula Lejiņa iela, kurš bija Augusta Kirhenšteina valdības loceklis, kā arī īsu brīdi bijis LPSR Ministru kabinetā. Latvijas Republika rītausmā viņš bija konkurējošā valstis veidojuma – Baltijas hercogistes Zemes padomes loceklis. Savukārt staļinisma periodā viņu izvēlējās par PSRS Augstākās Padomes - okupācijas varas augstākā orgāna - Tautību padomes deputātu.

Sarakstā atrodama arī Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka Jukuma Vācieša iela, kas izveidota 1983. gadā. Pētnieki norāda, ka šī persona bija ne tikai Trocka karaspēku vadonis Krievijas pilsoņu karā, bet arī Stučkas pret Latvijas Republiku vērsto bruņoto spēku komandieris. Vācietis arī bija boļševiku apvērsuma un vadoņu Ļeņina, Staļina un Jūlija Daniševska balsts no 1917. gada novembra, kā arī eseru dumpja apspiedējs 1918. gada jūlijā.

Arī Morica Eduarda Zilbera Sudrabu Edžus iela, kas Rīgā izveidota 1950. gadā, pētnieku ieskatā, publiskā telpā godina personu, kuras slavināšana Latvijas Republikā nav atļauta. PAC apkopotie fakti liecina, ka Zilbers, lai arī nav uzskatāms par kolaborantu, jo nevēlējās saistīt sevi ar Latvijas Republiku un nekad nebija tās pavalstnieks, bija "nelokāmais staļinists" un "strādāja ar mērķi iznīcināt Latvijas Republiku, [..] ko precīzi pauž sacerējumā Vadonim 1932. gadā "Kad tērauds vispasaules dusmās zilgs, Un uzvara pār Rīgu sārti plivināsies"."

Pētnieki sarakstā iekļāvuši arī padomju propagandistes, radio nodaļas vadītājas, kolaborantes Mirdzas Ķempes ielu, kas šādu nosaukumu guvusi 1982. gadā. Radiofona literārās daļas vadītāja-referente Mirdza Ādamsone-Ķempe vēlāk kļuva par "Sabiedriskās" preses aģentūras "Novosti" sabiedriskās nodaļas priekšsēdētāja vietnieci Mirdzu Naikovsku.

"Nakovskai uzticējās pat tik daudz, ka viņai atļāva tiešu saziņu ar Bostonā dzīvojošajiem 1905. gada revolūcijas trockistiem “Amerikas latviešu strādnieku vienības" Kārli Sermuku un Kārli Dirbu," pauž PAC, papildinot, ka nav iedomājams, ka Ķempe nesaprata, kur iesaistās un ka strādā Valsts drošības komitejas vadībā.

Eksistē arī divas ielas, kas izveidotas nesenākā vēsturē. Viena no tām ir PSRS propagandistu literatūrā un Strādnieku un zemnieku armijas militārpersonas Valentīna Pikuļa aleja. Savukārt otra ir 2017. gadā Rīgā izveidotā Ļeņina monumentālās propagandas plāna īstenotāja un Staļina personības kulta vizuālā tēla veidotāja, PSRS propagandista, 1917. gada boļševiku Oktobra apvērsuma dalībnieka Gustava Kluča iela. Plaši zināmais mākslinieks, pēc PAC apkopotās informācijas, arī piedalījusies Latvijas Republikas okupācijā 1919. gadā.

Galvaspilsētā ir arī iela, kas nodēvēta par godu PSRS Strādnieku un zemnieku armijas Lielā Tēvijas kara kaujai pie Ļeņingradas. Tā ir Starajas Rusas iela, kas izveidota 1950. gadā. Līdzīgi arī Ilmeņa iela nodēvēta par godu Sarkanarmijas Lielā Tēvijas kara kaujām.

Savukārt Tipogrāfijas ielai, kas iepriekš dēvēta par Krustu ielu, nosaukums dots Latvijas Republikas laikā uz šīs ielas atradušās nelegālās tipogrāfijas dēļ. Tā atradās Krustu ielā 4, dzīvoklī, kurā dzīvoja Anna Dekante. Drošības skards, kas atradās krāsns priekšā, dzīvoklī aizsedza lūku, kas veda uz pagrīdes tiprogrāfiju. Tajā 1931. un 1930. gadā iespieda nelegālo laikrakstu "Cīņa". Vēlāk, 1932. gadā Annas Dekants dzīvoklī tika atrasts komunists, cīnītājs pret Latviju Paulis Roziņš ar PSRS ražotu, viltotu Latvijas pasi. Savukārt Dekants tā paša gada oktobrī tiesa piesprieda četrus gadus cietoksnī.

Šajā sarakstā ir trīs rusifikācijas seku ielas – Puškina, Turgeņeva un Ļermontova. PAC ieskatā, šie vietvārdi, kas mantoti no Krievijas Impērijas un PSRS un kas nav tieši komunistisko totalitāro režīmu slavinoši, bet kas ir ieviesti rusifikācijas politikas ietvaros, arī ir izvērtējami kā padomjumantojuma daļa, no kā jāatbrīvo publiskā telpa.

Aleksandrs Puškins bija Krievijas militārpersona, un cita starpā piedalījās 1829. gada Krievu-turku karā Turcijā Varšavas lielkņaza ģenerālfeldmaršala Ivana Paškeviča armijā. Arī Krievijas rakstnieka Ivana Turgeņeva iela Rīgā izveidota Vissvētakās Sinodes oberprokuraora Pobedonosceva piespiedu rusifikācijas melnākaja periodā 1885. gadā. Turgeņevam nekad nav bijis nekāda sakara ar Rīgu, izņemot to, ka reiz viņš no Rīgas saņēmis vēstuli. Turgeņeva ielu PAC piedāvājusi pārdēvet par Vilhelma Purvīša ielu, jo pašreizējā Satiksmes ministrijā, kas piekļaujas kvartālam, atradās Latvijas Mākslas akadēmija, kuru vecmeistars vadīja.

"Šīs Puškina- Ļermontova-Turgeņeva simbolisko tēlu kultūrimperiālisma praktiskās izpausmes Baltijas teritorijā bija mums visiem zināmais latīņu rakstības aizlieguma pastiprinājums Vitebskas guberņā, valodu izskaušana pat reliģiskajā lietvedībā un izglītībā, ģimnāziju, piemēram, Bērzaines un Viljandu, slēgšana, Jurjeviskais krieviskums Tērbatas universitātē, apkaunojoši sodi izglītojamajiem par atļaušanos savstarpēji runāt publiskās institūcijās latviešu vai igauņu valodā," skaidro PAC.

Lai arī Maskavas ielas nosaukums kādreiz bija vēsturisks, tomēr 1938. gadā ielai mainīts nosaukums, to pārdēvējot par Latgales ielu. "Ja mēs respektējam Latvijas Republikas tiesisko kontinuitāti un ja atzīstam, ka Latvijas Republika ir tā pati, kas proklamēta 1918. gada 18. novembrī un okupēta 1940. gadā, tad mums ir jāatzīst mūsu valsts lēmumu tiesiskā spēkā esība. Tātad atjaunotās Maskavas ielas nosaukums ir 1940. gada okupācijas sekas," skaidro PAC.

Centrs arī diskutējis par Andreja Saharova ielu, taču nolēmis to neiekļaut. PAC pārstāvis Didzis Šēnbergs portālam "Delfi" skaidroja, ka, runājot par tās pārdēvēšanu, būtu jāņem vērā šīs personas dalība Staļina atomieroču izveidē, kā arī dalība PSKP institūcijās un PSRS Tautas deputātu kongresā.

Kā referātā "Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas slavināšanas vietvārdos novēršanas vienotā metodoloģija" skaidro PAC valdes priekšsēdētājs Kārlis Kangeris, ielu nosaukumi palīdz cilvēkam orientēties pilsētā. Tāpēc tie arī ikdienas dzīvē nogulsnējas iedzīvotāju apziņā. Šie vārdi arī pieder pie pilsētas atmiņas kultūras, tie piemin vēsturiskas personas un notikumus, ja vien tie nav ņemti, piemēram, no dzīvnieku vai augu valstības.

Tādā veidā ielu nosaukumi norāda uz politisko kultūru, kāda pastāvēja ielas nosaukuma piešķiršanas laikā, skaidro pētnieks. Tāpat, vismaz savā laikā šī nosaukuma piešķiršana reizē arī nozīmējusi attiecīgās personas godināšanu. Tā šie nosaukumi arī kļuvuši par pilsētas un līdz ar to par valsts un tās politiskās sistēmas vēstures izteiksmi un apziņu, kas var būt saistoša gan šodienā, gan arī, iespējams, nākotnē, kaut arī ikdienā ielas nosaukumā minētās personas nozīme var izbalēt.

PAC izpratnē, vietvārdi, kuri būtu maināmi, ir apkopojami divās lielās grupās – tiesiski neatļautie, kur aizliegums izriet no Satversmes, kā arī morāli, sociālpolitiski nepieļaujami, lai arī nepieļaujamība nav tieši noteikta normatīvajos aktos, bet izriet no Satversmes ievadā noteiktajiem principiem kā Brīvības cīņas, Latvija kā nacionāla valsts, Latvijas identitāte, kuru veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa un latviešu valoda.

Proti, tiesiski neatļautie jeb konstitucionāli aizliegtie ir totalitārā režīma slavinoši vietvārdi, savukārt morāli nepieļaujamie ir vietvārdi, kuri izriet no rusifikācijas politikas – gan PSRS, gan Krievijas Impērijas ietvaros.

Pēc centra informācijas, apmēram divas trešdaļās pārdēvējamo vietvārdu ir ar totalitārā režīma etimoloģiju, savukārt trešdaļa ir ar rusifikācijas izcelsmi. Rīgā šī proporcija ir daudz vairāk totalitārā režīma jeb tiesiski aizliegto vietvārdu pusē, jo noskaidrots, ka vairākums rusifikācijas vietvārdu veidoti pēc okupācijas. Izņēmums ir Puškina, Turgeņeva un Ļermontova vietvārdi, kas, kā noskaidrojis centrs, ir tiešas imperiālās rusifikācijas sekas.

"Rusifikācija vēsturiski ir Krievijas Impērijā un PSRS īstenotā valdības politika pārtautošanai, mēģinot panākt nacionālo valodu, tajā skaitā latviešu valodas, un kultūru aizstāšanu ar krievu valodu un krievu kultūru," skaidro Kangeris, papildinot, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija pakāpeniski boļševiku ideoloģijā aizstāja internacionālismu ar krievu šovinismu, īstenojot rusifikāciju, šajā jomā okupētajās teritorijās turpinot Krievijas Impērijas valdības pārtautošanas politiku.

Līdz ar to, pēc centra uzskata, oficiālie vietvārdi, kas mantoti no Krievijas Impērijas un PSRS un kas nav tieši komunistisko totalitāro režīmu slavinoši, bet kas ir ieviesti rusifikācijas politikas ietvaros, arī ir izvērtējami kā padomju mantojuma daļa, no kā jāatbrīvo publiskā telpa

Zvērināta advokāte Kristīne Jarinovska, kura sadarbojas ar PAC, referātā "Okupācijas ideoloģiskās propagandas tēlu toponīmikā vēsturiskā ģenēze" argumentē, ka Latvijas okupācijai sekojošās toponīmu jeb vietvārdu izmaiņas bija kā "saišu saraušana" ar pagātni.

"Jebkam, kas reprezentēja Latvijas Republiku, kas bija vērtējams kā pretējs komunistiskajam totalitārajam režīmam, bija jābūt vai nu nodzēstam, vai arī pārveidotam tā, lai tas kalpotu vēl Vladimira Uļjanova iecerētajai un aizsāktajai monumentālajai propagandai, kuras svarīga daļa bija ielu nosaukumi kā pilsētas telpas elements, kas ietekmē ar šo telpu mijiedarbojošos personu apziņu," pauda Jarinovska. Līdz ar to, viņasprāt, toponīmu politika ir svarīgs līdzeklis gan okupācijas leģitimēšanai, gan arī komunistiskā totalitārā režīma ieviešanai un nostiprināšanai.

Referātā Jarinovska atsaucas uz 1933. gada 29. janvāra esejā "Ļeņins par monumentālo propagandu" paustajām publicista Anatolija Lunačarska atmiņām par 1918. gadā notikušu sarunu, kurā Ļeņins izklāstīja monumentālās propagandas ideju. Šajā sarunā Ļeņins mudina izveidot sarakstu ar tiem sociālisma un tā teorētiķu un cīnītāju priekštečiem, kā arī ar tiem filozofijas domas, zinātnes un mākslas dižgariem, kuri "ir bijuši īsteni kultūras varoņi".

Pēc Jarinovskas paustā, Ļeņins par monumentālajai propagandai derīgāku uzskatīja tādu telpisko elementu, ar kuru diendienā norit mijiedarbība, tāpēc ielu nosaukumu pārdēvēšanai padomju komunistiskā totalitārā režīma iemūžināšanai bijusi dota priekšroka pār pilsētu pārdēvēšanu.

"Veicot nelielu ekskursu ielu nosaukumu izmaiņās, ievērojams, ka izmaiņas noritējušas ar iepriekš sagatavota priekšstata palīdzību, kura izdevējs un datējums mainījās līdz ar Latvijas Republikas valstisko statusu (Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta, tad Iekšlietu tautas komisariāta (čekas) Pašvaldību departaments, LPSR Tautas Komisāru Padomes Pašvaldības pārvalde), lai arī lielākajā gadījumā kā formālie lēmuma pieņēmēji norādīti vietvaru pārstāvji, kas vai nu izturējuši padomju ideoloģisko atlasi, vai arī padomju ideoloģiskās atlases rezultātā "pielasīti"," skaidro Jarinovska.

Būtiskus apsvērumus saistībā ar ielu nosaukumiem izklāstījis arī politologs Arnis Latišenko, kurš Rīgas domes ielu pārdēvēšanas konferencē skaidroja, ka Krievijai tās oficiālā vēsturiskā naratīva uzspiešanai ir ļoti plašs hibrīdinstrumentu klāsts. Ielu nosaukumi, pēc politologa paustā, var tikt izmantoti tautiešu politikas nolūkos. Tā ir oficiālās Krievijas politika, kas sākta līdz ar PSRS sabrukumu un 2010. gadā guvusi jaunu sparu. Tā iekļauj plašu pasākumu kopumu ar mērķi popularizēt Krievijas kultūru, vēsturisko naratīvu un citus tās aspektus.

Latvijā tā tikusi īstenota vismaz 15 gadus. "Arī ielu nosaukumi Rīgā, kas ir doti Krievijas impērijas vai PSRS laikā un kas ir saistīti ar Krieviju, tās vēsturi vai panākumiem, faktiski šobrīd ir vēsturē iegūts aktīvs, ko mūsdienu oficiālā Krievija var vienmēr instrumentalizēt tautiešu politikai, lai turpinātu uzturēt naratīvu par Latvijas piederību nevis Eiropas, bet Krievija kultūrtelpai, krievu pasaulei vai vēsturiskajai Krievijai. Proti, tā var īstenot pasākumus kā pamatu vai ieganstu izmantojot ielu nosaukumus," skaidroja Latišenko, piebilstot, ka pašreizējos apstākļos šādu otršķirīgu aktīvu vērtība pieaug, ņemot vērā, ka citi aktīvi zaudē vērtību, piemēram, ir demontēts piemineklis Pārdaugavā.

Taču, kā argumentē politologs, Krievija automātiski neatteiksies no iepriekš īstenotās tautiešu politikas nākotnē. Tādēļ tā, visticamāk, varētu izmantot tos resursus, kas tai atlikuši. "Ielu nosaukumi jau ir ierāmēti Krievijai parocīgā veidā. Līdz ar to ielu de-rusifikācijai ir ne tikai simboliska nozīmē, bet arī praktiska pievienotā vērtība Latvijas drošībai," uzskata Latišenko.

Kā ziņots, Rīgas domes neformālā koalīcijas politiķu darba grupa nu jau vairākus mēnešus lemj par to, kuras ielas būtu jāpārdēvē. Darba grupa plāno panākt vienošanos par vismaz daļu ielu, kas minētas PAC priekšlikumos, līdz gada beigām.