"Rīt Atēnas, parīt – Roma," saka Viesturs Lācis (21), meklēdams laiku sarunai. Kopš šīs vasaras viņš strādā par stjuartu. "Reizēm gribas sev iekniebt, vai tas tiešām notiek ar mani: Dubaija, Brisele, Frankfurte," viņš turpina uzskaitīt galamērķus. Viesturam mācībās gāja grūti, bija delveris. No piecu gadu vecuma dzīvoja Valmieras SOS ciematā, jo vienīgais tuvinieks, septiņdesmitgadīgā ome, nebūtu tikusi galā ar hiperaktīvo puiku. Ar īstajiem vecākiem kontakta nav. "Mani uzaudzināja SOS mamma. Labi atceros, kā desmitos vakarā ar asarām acīs mācījos skaitīt krieviski. Tā valoda man galīgi negāja. Arī ne ar privātskolotāju, ko SOS mamma atrada," atceras Viesturs.
Par svarīgu pagrieziena punktu pats uzskata SOS ciemata sagādāto iespēju padzīvot viesģimenē Amerikā. Viesturs apjauta ceļošanas būtību, nolēma kļūt par stjuartu un pēc pamatskolas devās uz koledžu Rīgā mācīties par tūrisma konsultantu. Piedalījās vairākās "Erasmus" apmaiņas programmās, iepazina Eiropu. "Motivāciju deva arī tas, ka redzēju, kas notika ar tiem, kuri atgriezās bioloģiskajās ģimenēs: vecā vide un draugi, pīpēšana. Sapratu – jācenšas, cik spēju, lai neatkristu atpakaļ."
Lai Latvijā būtu vairāk tādu Viesturu, nepietiks ar SOS ciematiem vai atzīmēšanos pie psihologa reizi nedēļā, kas šobrīd ir veids, kā strādā, piemēram, ar "Naukšēnu" bijušajiem audzēkņiem. Uz konsultācijām naukšēnieši vienkārši neiet. Tāpēc "Delfi" apskata Igaunijas pieredzi, kur pirmo gadu nostrādājusi "Klusuma māja". Tajā mīt seši jaunieši, kuriem bērnībā gūto traumu dēļ ir vardarbīga uzvedība. Analizējam arī Vācijas plašo atbalsta sistēmu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
