Latvijā plaši atzīmē nozīmīgos valsts svētkus  (46)

Šajā dienā visā Latvijā pie ēkām jāizkar Latvijas karogs.

Pulksten 9 Rīgas Doma baznīcā notiks ekumeniskais dievkalpojums, kura noslēgumā izskanēs Latvijas Republikas 104. gadadienai veltīts Valsts prezidenta Egila Levita aizlūgums.

Toties pulksten 10.30 Levits svinīgā ceremonijā noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Savukārt Rīgas pasažieru ostā no pulksten 11 līdz pulksten 16 varēs aplūkot Nacionālo bruņoto spēku un Valsts robežsardzes tehnikas izstādi.

No pulksten 12 Rīgas Domā skanēs Ukrainai veltīta latviešu ērģeļmūzika, bet pulksten 16 Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrā "Mazā ģilde" būs dzirdams svētku koncerts "Dzimtenes ainavas", piedaloties Rīgas Doma kora skolas jauktajam korim un pianistei Agnesei Egliņai.

Pulksten 13.30 Rīgā, 11. novembra krastmalā, notiks militārā parāde, kurā piedalīsies Latvijas un sabiedroto bruņotie spēki, kā arī militārā tehnika. Parādē dosies arī Iekšlietu ministrijas pakļautības dienestu pārstāvji un tehnika.

Pulksten 17 savukārt Latvijas Kara muzeja koncertā "Tautas gara spēks" uzstāsies folkloras un seno cīņu kopa "Vilkači".

Tāpat pulksten 17 sāksies pulcēšanas Kārļa Ulmaņa laukumā, lai pulksten 18 dotos tradicionālajā lāpu gājienā.

Pulksten 19 Arkādijas parkā notiks svētku koncerts, kurā uzstāsies LU jauktais koris "Aura".

No pulksten 19.30 Brīvības laukumā norisināsies svinīgs pasākums, kura laikā paredzēts gan koncerts, gan Levita uzruna.

No pulksten 19. līdz 22 . Latvijas dzimšanās dienas svinības noritēs ne tikai Brīvības un Doma laukumā, bet arī vairākās Rīgas apkaimēs: Arkādijas parkā, Kultūras pils "Ziemeļblāzma" parkā, Latgales parkā un pie VEF Kultūras pils.

Dienas garumā Rīgas sabiedriskais transports izmantojams bez maksas.

Paralēli visas dienas garumā norisināsies dažādi pasākumi Rīgas apkaimēs. Ar pilnu pasākumu programmu var iepazīties šeit.

Dzimst doma par brīvību

Trimdas vēsturnieka Ādolfa Šildes 1982. gada grāmatā "Pirmā republika" lasāms, ka par vienu no pirmajiem neatkarības idejas iedīgļiem varētu uzskatīt zemnieku nemierus, kas norisinājās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kad Latvijas teritorija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Tā, piemēram, 1802. gada Kauguru nemieri, kurus daļēji iedvesmoja Garlība Merķeļa darbs "Latvieši", 17 gadu laikā noveda pie dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemes guberņā.

Pakāpeniski attīstījās ar rakstu darbi latviešu valodā, piemēram, 1822. gadā Jelgavā sāka izdot "Latviešu avīzes", tiesa, te jāpiebilst, ka, lai arī Vidzemes guberņā dzimtbūšanu atcēla jau 1819. gadā, citās Latvijas vietās tas notika vēlāk, jo īpaši Latgalē, kur to atcēla vien 1861. gadā.

Ap šo laiku parādījās jaunlatviešu kustība, kurā, cita starpā ietilpa arī Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs. Tieši šie latvieši, kuri paši bija izglītojušies, veltīja enerģiju, lai veicinātu latviešu lasīt un rakstīt prasmes.

Šādā veidā pakāpeniski attīstījās ideja par Latvijas neatkarību, kas pirmo reizi publiskā formā tika izteikta 1903. gadā laikrakstā "Proletārietis", kur rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" to aprakstīja slavenais latviešu diplomāts Miķelis Valters. Tieši šajā rakstā pirmo izskanēja doma, ka Latvijai vajadzētu atdalīties no Krievijas impērijas. Gadu vēlāk viņš jau centās izskaidrot jēdzienu "tēvu zeme", skaidrojot, ka tā "kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti".

Vēl pēc gada sekoja 1905. gada revolūcija, kad daudzviet Krievijas impērijā, tostarp arī Latvijā, sākās masveida protesta akcijas, kuras tika vardarbīgi apspiestas. Šajā laikā arvien lielāku lomu spēlēja sociāldemokrātiskās idejas, kuras atbalstīja liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Tiesa, revolūcija līdz 1906. gadam faktiski tika apspiesta, taču tās idejas palika tautas zemapziņā.

Jāsaprot, ka 20. gadsimta sākumā ideja par Latviju, kā par suverēnu valsti joprojām šķita tāla un neaizsniedzama. Vislabāk to raksturo tolaik populārais sauklis "Brīvu Latviju brīvā Krievijā", kas regulāri tika izkliegts dažādos mītiņos pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā.

Tieši 1917. gada boļševiku revolūcija, kas noveda pie impērijas sabrukšanas, ļāva latviešiem cerēt uz savu neatkarību.

Neatkarības vējus vairs neapturēt

Tiesa, līdz pat 1917. gadam šī ideja bija samērā margināla, lasāms Nacionālajā enciklopēdijā, kur norādīts, ka šai gadā ideju īpaši sāka aktualizēt atsevišķi Latviešu nacionāldemokrātu pārstāvji Maskavā.

"Latvijas mediji" izdotajā grāmatā "100 notikumi Latvijas vēsturē" skaidrots, ka būtisks pavērsiena punkts neatkarības idejas attīstībā bija 1917. gada septembris, kad Rīga pēc Brestļitovas līguma parakstīšanas starp Krieviju un Vāciju krita vāciešu rokās. Tieši šī gada 23. septembrī nelegāli tika nodibināts pirmais latviešu politiskais centrs – "Demokrātiskais bloks" (DB). Divus mēnešus vēlāk – 17. novembrī – Valkā top arī Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), kurā "apvienojas visas latviešu valdošās organizācijas, grupas un partijas, kas stāv uz nacionāla pamata". Divas dienas pēc dibināšanas LPNP pieņēma rezolūciju "Ārvalstīm un tautām", kurā pasludināja Latvijas autonomiju.

Savukārt grāmatā "Latvijas diplomātijas gadsimts" rakstīts, ka 1918. gada 19. oktobrī divi DB pārstāvji – Miķelis Valters un Eduards Traubergs – iesniedza Vācijas kancleram memorandu, prasot tūlītēju neatkarīgas Latvijas izveidošanu.

Šai brīdī neatkarības vējus vairs apturēt nevarēja un turpmākie notikumi to spilgti apliecināja. Visā pasaulē beigām tuvojas Pirmais pasaules karš, kurš oficiāli noslēdzās 1918. gada 11. novembrī. Ņemot vērā, ka Vācija šajā karā bija zaudējusi, ļoti strauji būtisku lomu sāka ieņemt jautājums par Latvijas neatkarības pasludināšanu.

Lai tā varētu notikt, LPNP un DB nācās vienoties ar citām politiskajām partijām par Latvijas Tautas padomes (LTP) izveidi. Tā oficiāli tika izveidota 17. novembrī un tajā ietilpa astoņi politiskie spēki. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Čakste, bet par nākamo Ministru prezidentu izvēlēts Kārlis Ulmanis.

Jāatzīmē, ka faktiski tieši 17. novembrī tika dibināta Latvijas valsts. Strīdi un diskusijas, kas norisinājās tagadējās Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūra, kur atradās Gustava Zemgala dzīvoklis.

Taču oficiāli proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī pulksten 16.30 Rīgas pilsētas otrā teātra (tagad – Latvijas Nacionālais teātris) notika Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgā sēde, kurā piedalījās apmēram 800 skatītāju. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 2018. gada 18. novembra jubilejas izdevumā stāstīts, ka, lai izvairītos no tā, ka pasākumā iekļūst personas, kas varētu sabotēt svinīgo notikumu, aicinātajiem viesiem tika izdalītas speciālas kartiņas. Šīs kartiņas tika drukātas Jāņa Rozes tipogrāfijā un pēc tam izdalītas lūgtajiem viesiem.

Svinīgās sēdes laikā tika nolasīts LTP lemtais, bet Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā vara Latvijā pārgājusi LTP rokās. Pēc tam trīs reizes tika nodziedāta "Dievs, svētī Latviju!". Svinīgais pasākums noslēdzās pulksten 17.45. Jāpiebilst, ka Čakste proklamēšanas pasākumu nokavēja, jo telegramma, ar kuru viņš tika ielūgts, aizkavējas.

Ar šādu uzsaukumu presē pie iedzīvotājiem 18. novembrī vērsās LTP un Pagaidu valdība.

Jāatzīmē, ka Latvijas Republikas pasludināšana par leģitīmu kļuva pēc Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas, kas sakrita ar brīdi, kad lielākā daļa pasaules valstu sāka de iure atzīt Latvijas neatkarību.