Jau piekto gadu pēc kārtas Latvijas vadošais ziņu medijs "Delfi" sadarbībā ar labdarības organizāciju "Ziedot.lv" projektā "Stiprini stipros" aicina atbalstīt ģimenes, kurās ir kāds aprūpējams tuvinieks. Šādos gadījumos aprūpētājs var būt vienīgais cilvēks, kas stiprajiem tuviniekiem dod iespēju atvilkt elpu, pabūt ar sevi un apkopot spēkus nākamajām dienām, nedēļām un gadiem. Kvalitatīva un atbilstoša aprūpe ir nepieciešama, lai stiprie neizdegtu. Ne mazāk svarīgi ir paši aprūpētāji. Ja to nav, nav arī aprūpes. Šajā rakstā aplūkosim, kāpēc Eiropas valstis uztraucas par aprūpētāju pieejamību nākotnē.
Sabiedrības novecošanās
Sociālā politika un aprūpes pieejamība kļūst arvien aktuālāka gadu no gada. Tam ir vienkāršs iemesls – sabiedrības novecošanās. Tas nozīmē, ka aprūpējamo būs vairāk, līdz ar to savlaicīgi jādomā, kā sagatavot profesionāļus, kas uzņemsies rūpes par šiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā mūs gaida nākotne bez aprūpētājiem. Sabiedrības novecošanās nav tikai Latvijas problēma, tā ir problēma visā Eiropā. Eiropas Komisija (EK) šogad publicētajā ziņojumā uzsvēra, ka aprūpes nozare ir ar ļoti augstu potenciālu jaunu darbvietu veidošanā, un to apliecina aprēķini. Līdz 2050. gadam Eiropā būtu jāpiesaista 1,6 miljoni aprūpētāju papildus šobrīd strādājošajiem, lai saglabātu pašreizējo aprūpes pieejamības līmeni. Tie ir profesionāļi, kas ilgtermiņā strādā aprūpes nozarē un strādā pilna laika darbu. Saprotams, daļa cilvēku, kas šajā profesijā strādā šobrīd, vairs nevarēs to darīt pēc 18 gadiem, tādēļ jau šodien jādomā, kā aprūpes nozari padarīt pievilcīgu ilgtermiņā.
Noveco ne tikai sabiedrība, bet arī aprūpētāji, kuri, iespējams, nākotnē arī būs jāaprūpē. Nevalstiskā organizācija (NVO) "Latvijas Samariešu apvienība" (LSA) nodrošina aprūpes pakalpojumus vairākos Latvijas novados. Tās direktors Andris Bērziņš apstiprina, ka tuvākajā nākotnē gaidāms vēl lielāks profesionāļu trūkums. Jau šobrīd LSA aprūpētāji vecumā līdz 55 gadiem ir aptuveni trešā daļa no kopējā apvienības aprūpes darbinieku skaita. Pārējie šajā jomā strādājošie ir vecāki par 55 gadiem. NVO "Latvijas Sarkanais Krusts" (LSK) ģenerālsekretārs Uldis Līkops atklāj, ka viņa pārstāvētajā organizācijā šāda statistika nav apkopota, taču "aprūpētājs parasti nav jaunietis, tur vienmēr ir strādājuši cilvēki pāri pusmūžam".
Grūtības noturēt jaunos speciālistus Latvijā rada Eiropas iekšējā konkurence – "vecās Eiropas valstis", kas aktīvi aicina aprūpētājus darbā pie sevis, piedāvājot labāku atalgojumu un darba apstākļus. Latvijas aprūpētājus var sastapt daudzās Eiropas valstīs, cilvēki ar profesionālo arodizglītību veic aprūpētāju pienākumus, bet mazāk kvalificēti darbinieki – palīgdarbus, tostarp uzkopj istabu, piegādā produktus, bet nenodarbojas ar personīgās higiēnas lietām. "Tas darbs ir vienkāršāks un labāk atalgots," piebilst Bērziņš, uzsverot, ka pārsvarā uz ārzemēm dodas aprūpētāji, kas tiek algoti par klienta personīgajiem līdzekļiem. Tas liek domāt, ka profesionāļu trūkums Latviju skars ievērojami ātrāk nekā citas Eiropas valstis. EK šī jautājuma risināšanā redz vairākus virzienus, kuros valstīm vajadzētu strādāt, – legālā imigrācija, atalgojuma celšana, labāki darba apstākļi un sociālā aizsardzība, kvalitatīva darbinieku izglītība un apmācība.
Atalgojums un izmaksas
Ja cilvēkresursu trūkums nav ātri atrisināms jautājums, tad valsts aprūpes politika un piešķirtais finansējums ar aprūpi saistītiem mērķiem ir virziens, kurā iespējams strādāt jau šobrīd. Arī šajā rādītājā situācija nav spoža. EK šogad publicētajā "Eiropas aprūpes stratēģijas" dokumentā pauž bažas, ka vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs aprūpētāju atalgojums ir mazāks par 9 eiro stundā, kas var radīt problēmas ar jaunu aprūpētāju piesaisti. Salīdzinājumam: bāzes likme aprūpētājam (bez piemaksām) Latvijā šobrīd ir mazāk nekā 4 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas.
Pagājušajā gadā aprūpētāja alga bija nedaudz virs minimālās algas – ap 540 eiro, bet 2022. gadā tā tika palielināta – ap 610 eiro pirms nodokļu nomaksas, tātad nedaudz virs 500 eiro "uz rokas". Liels jautājums ir: kāda būs aprūpētāju alga no nākamā gada, kad minimālā alga valstī būs 620 eiro? Vai aprūpētāji, kuru darbs gan fiziski, gan emocionāli ir smags, saņems minimālo algu? Vai tomēr tiks saglabāta šī "aptuveni 100 eiro starpība" starp minimālo algu un aprūpētāja atalgojumu?
Neziņā par nākamo gadu ir arī LSA direktors, kurš skaidro, ka aprūpes nozare darbinieku atalgojumu līdz šim pielāgojusi aprūpētāju atalgojumam valsts darbā. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš norāda, ka no nākamā gada janvāra valsts apmaksātie aprūpētāji bez piemaksām saņems minimālo algu. "Lai nosegtu minimālās algas pieaugumu, uz gada sākumu līdzekļu pietiek," norāda Dūdiņš, piebilstot, ka tikai pēc jaunā budžeta pieņemšanas varēs izvērtēt, cik reāli ir atalgojumu celt virs minimālās algas. "Kā būs otrajā gada pusē – to mēs redzēsim. Tas būs politisks lēmums," atklāj Labklājības ministrijas pārstāvis. "Mēs sniedzam priekšlikumus nākamā gada budžetam gan atalgojuma paaugstināšanai, gan inflācijas [ietekmes izlīdzināšanai], visas šīs pozīcijas ir ietvertas. Jautājums ir, kad mēs tiksim pie budžeta, bet tas nav atkarīgs no mums," tā Dūdiņš.
Neapšaubāmi, līdz ar atalgojuma celšanu augs arī iepirkumu cenas, kas pie straujā cenu kāpuma rada problēmas jau šobrīd. "Iepirkuma summa ir balstīta uz tā brīža izmaksām," stāsta LSA direktors Andris Bērziņš, liekot noprast, ka inflācija apgrūtina pakalpojumu sniegšanu jau kādu laiku. Īpaši reģionos, kur aprūpētājam ir jāmēro lielāki attālumi, lai nokļūtu līdz klientam, un nav attīstīta sabiedriskā transporta infrastruktūra.
Izglītība un apmācības
Svarīgi, lai šodienas un nākotnes speciālisti būtu ne tikai pienācīgi atalgoti, bet arī zinoši un profesionāli, jo klientu vēlmes un vajadzības var ļoti atšķirties. "Piemēram, Austrijā un Vācijā, lai strādātu par aprūpētāju, ir jāmācās četri gadi un jāiegūst profesionālā arodizglītība, līdzīgi kā mums ir arodskolas," saka LSA direktors. Tas ir arī iemesls, kādēļ daudzi aizbraukušie aprūpētāji veic palīga pienākumus, izņēmums ir tad, ja cilvēkam ir, piemēram, medmāsas izglītība. Šādā situācijā aprūpi var veikt pilnvērtīgi.
Latvijas gadījumā minimālās prasības, lai veiktu aprūpi: jāapmeklē aprūpētāju kursi reizi gadā. Kursu ilgums – astoņas stundas. Lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, darba devēji paši rīko papildu apmācības saviem darbiniekiem. Piemēram, LSA organizē 24 stundu kursus, kur detalizētāk pievēršas ar higiēnu saistītiem pienākumiem, tostarp runā par klientu celšanu, pārvietošanu, guldīšanu.
Tomēr pēkšņi noteikt augstus izglītības standartus aprūpētājiem Latvija nemaz nevar atļauties – nebūs, kas strādā. "Tas noteikti nav viena lēmuma risinājums, tas ir pasākumu kopums, uz kuru noteikti var virzīties, bet to nevar izdarīt ātri, un tas prasītu būtiski lielāku finansējumu," par izglītības standartu paaugstināšanu izsakās Bērziņš. Arī Uldis Līkops uzskata, ka "zināšanu nekad nevar būt par daudz", tomēr viss atkarīgs no veicamajiem pienākumiem. Vienkāršākos gadījumos speciālo izglītību papildus nevajadzētu, bet darbā ar gulošiem vai smagi slimiem klientiem papildu izglītība būtu noderīga. Īpaša uzmanība būtu jāvelta aprūpētāja komunikācijas prasmēm. "Nereti ar klientu vajag arī aprunāties, jo viņš ir savā dzīvē vientuļš," tā Līkops.
Lai arī kādi būtu nākotnes politikas virzieni, ir skaidrs, ka aprūpes speciālistu trūkums ir kā neapstādināma sniega bumba, kuras radīto kaitējumu var mazināt tikai ar drosmīgiem valstiska līmeņa lēmumiem. Jau šobrīd stiprām ģimenēm ir grūtības atļauties aprūpes pakalpojumus saviem tuviniekiem, šo aspektu sīkāk analizēsim nākamajā rakstā. Portāls "Delfi" aicina ikvienu atbalstīt Latvijas stiprākās ģimenes un ziedot aprūpētāja apmaksai. Stiprini stipros!
Projektu "Pētnieciskās žurnālistikas un faktu pārbaudes stiprināšana "Delfi" redakcijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls "Delfi". #SIF_MAF2022
