Šajā epizodē ar "trūkumā" nonākušo ģimeni saplaisāja mani, žurnālistes, uzskati. Izrādās, trūkums var smaržot pēc pirktas kumelīšu tējas un manikīra kabineta. Es sev jautāju: vai nabadzība var būt paštaisīta? Un pati atbildēju: var. Vai superdārgu telefonu ar trim kameras acīm vajag švabrakam, kura darbs nav influencēt, bet maukt bez ziemas riepām, apdraudot citus? Tajā pašā laikā siltuma rēķins – nenomaksāts.
Taču nabadzība var būt arī auksta, izmisusi un sāpoša. Reiz, intervējot skolu fotogrāfu, painteresējos, kāpēc birojā tik daudz plastmasas ziedu toveru. Tos ņemot līdzi uz laukiem. Trūkums tur ir tāds, ka bērniem apavi ir cauri un neērti nobildēties klases kopbildei. Tos tad aizsedz ar podiem. Šis stāsts man sāp joprojām, un es negribu par to domāt. Taču, par to nerunājot, nekas nemainīsies. Tieši tāpēc "Delfi" aizsāk manis rosinātu rakstu sēriju "Izdzīvotāji", lai parādītu, kā dažādu sociālo slāņu cilvēki Latvijā dzīvo, un skaidrotu – kāpēc. Es devos uz Vidzemi, kur Mārīte izdzīvo ar 100 eiro pārtikai, bet Ligita pusgadu strādā Norvēģijā, lai nomaksātu siltuma rēķinus mājiniekiem. Daudzviet laukos ciemata kodols ir trīsvienība: gateris, veikals un kāda rakstnieka muzejs. Mēs stāstīsim arī par izdzīvošanu bagātajās pašvaldībās: būt milimetru aiz sliekšņa pabalstu saņemšanai laukos un Rīgā vai, piemēram, Siguldā, kur arī paviesojāmies, nav viens un tas pats.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
