Ieva Alberte: Nevienlīdzīgās tiesības uz ziemas zābakiem. Kāpēc stāstām par 'izdzīvotājiem'  (10)

Šajā epizodē ar "trūkumā" nonākušo ģimeni saplaisāja mani, žurnālistes, uzskati. Izrādās, trūkums var smaržot pēc pirktas kumelīšu tējas un manikīra kabineta. Es sev jautāju: vai nabadzība var būt paštaisīta? Un pati atbildēju: var. Vai superdārgu telefonu ar trim kameras acīm vajag švabrakam, kura darbs nav influencēt, bet maukt bez ziemas riepām, apdraudot citus? Tajā pašā laikā siltuma rēķins – nenomaksāts.

Taču nabadzība var būt arī auksta, izmisusi un sāpoša. Reiz, intervējot skolu fotogrāfu, painteresējos, kāpēc birojā tik daudz plastmasas ziedu toveru. Tos ņemot līdzi uz laukiem. Trūkums tur ir tāds, ka bērniem apavi ir cauri un neērti nobildēties klases kopbildei. Tos tad aizsedz ar podiem. Šis stāsts man sāp joprojām, un es negribu par to domāt. Taču, par to nerunājot, nekas nemainīsies. Tieši tāpēc "Delfi" aizsāk manis rosinātu rakstu sēriju "Izdzīvotāji", lai parādītu, kā dažādu sociālo slāņu cilvēki Latvijā dzīvo, un skaidrotu – kāpēc. Es devos uz Vidzemi, kur Mārīte izdzīvo ar 100 eiro pārtikai, bet Ligita pusgadu strādā Norvēģijā, lai nomaksātu siltuma rēķinus mājiniekiem. Daudzviet laukos ciemata kodols ir trīsvienība: gateris, veikals un kāda rakstnieka muzejs. Mēs stāstīsim arī par izdzīvošanu bagātajās pašvaldībās: būt milimetru aiz sliekšņa pabalstu saņemšanai laukos un Rīgā vai, piemēram, Siguldā, kur arī paviesojāmies, nav viens un tas pats.

Katrs pats savas laimes kalējs? Nē. Tas ir sens izteiciens no laikiem, kad, visticamāk, katram pašam bija jānoķer vista, ko ielikt zupā, un vēl nebija radusies sojas late. Dzīvojam Eiropas Savienībā, kur jābūt vienlīdzīgām tiesībām uz veselību, izglītību un, es teiktu, arī uz ziemas zābakiem. Laime ir individuāla mērvienība, taču laimes kalšanas pamatiem tomēr derētu būt balstītiem uz visu nodokļu maksātāju pleciem un valdošās elites saprātu. Izsisties no laukiem uz augstskolu Rīgā nevajadzētu būt veiksmes stāstam, bet normālai iespējai.

No Eiropas Komisijas (EK) atveseļošanas fonda Latvijai piešķirtajiem 1,8 miljardiem, tikai 125 miljoni novirzīti sociālajiem mērķiem. Tas bija lokāls lēmums kā sadalīt naudu. Laikam jau valdībai tas šķiet pareizi, jo pēc cipariem nabadzība Latvijā sarūk. Lūk, 2021. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 418 tūkstoši jeb 22,5% iedzīvotāju – par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā 2020. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes pērn veiktā aptauja. Tomēr Latvija joprojām atpaliek no kaimiņvalstīm un Eiropas Savienības vidējā rādītāja. Kāpēc? Ingars Zustrups, Latvijas ekonomikas analītiķis EK Ekonomikas un finanšu ģenerāldirektorātā, skaidro, ka nevienlīdzības rādītājs turas augstu, jo datu atlasē ņem vērā zemos izdevumus sociālajai aprūpei, pensijai un zemos nodokļu ieņēmumus. "Nevar atļauties iekasēt vairāk, tāpēc nevar pacelt pensijas," skaidro Zustrups un min jēdzienu "enerģētiskā nabadzība", kas aktuāls patlaban. Kā sistēmisku mīnusu viņš redz to, kā tika pielāgota atbalsta programma, jo patlaban siltuma rēķina apjoms nav atkarīgs no cilvēka ienākumiem. Sistēma ir virspusējāka, lai gan pašreizējo ēku siltināšanas atbalsta sistēmu varētu pielāgot tam, lai lielāku atbalstu saņemtu cilvēki ar zemiem ienākumiem, kuri nevar atļauties atmaksāt kredītu par ēku siltināšanu. Un dažkārt nevar atļauties pat piesildīt mājokli. Tieši tas būs viens no tematiem manās sarunās ar Ligitu Brutuļos un Mārīti Inešos.

Paveicās. Palaimējās. Tie nevar būt veidi, kā sabiedrība attīstās vai kā mazinās trūkums. Vecpiebalgas iedzīvotājiem paveicas reizi gadā, jo mana kursabiedrene Linda vada biedrību "Vecpiebalgas rūķi", kas trūcīgos svētkos ne tikai iepriecina ar saldumiem un kalendāru, bet arī sagādā gultas, gāzes plīti, būvmateriālus. Rūķi brauc pa sētām un jautā, ko vajag. Parunājas. Faktiski dara sociālā dienesta darbu. Taču dienesta pienākums nav braukāt pa sētām, cilvēkiem pašiem jāmeklē palīdzība. Bet cilvēki neprasa, jo – kauns. Neprasa, jo dažs sociālais darbinieks ir emocionāli citā dimensijā. Tāds, kurš, braucot no darba mājās, nepaņems savā mašīnā gabaliņu pavest savu klientu – pensionāru vai riska ģimenes iereibušo tēvu vai māti. Tie nav izdomājumi. Esmu to redzējusi gana bieži. Tikpat bieži, cik lieliskus sociālos darbiniekus, kuri ved uz hormonālās spirāles ielikšanu daudzbērnu mammu pat par savu naudu. Saņem tikpat, cik sociālās darbinieces – baristas, kuras neinteresē cilvēks, bet papīri un kafijas pagatavošana.

Manu tēmu redzeslokā ir salīkušas tantiņas, kuras dzīvo mājās, kas no viena gala jau pūst, nevis daiļdārzi un sakoptākās sētas. Arī ne tie kamīni, kur jauki sprakšķ malka, bet tās plītis, kur ūdens burbuli met slapja malka. Divdesmit gados žurnālistikā es redzu dažāda veida trūkumu, un tas neiznīkst. Joprojām ir māju logi, kas aizbāzti ar lupatām, lai sals nelien iekšā, tāpēc man "neaiziet" Jaungada runas par ekonomisko izaugsmi kā nekad. Es nezinu, kam tās runas ir domātas. To laikā es domāju par tiem, kas kuļas, kā māk, cerēdami uz veiksmi. Kaļ savu laimi.

Rakstu sērijas "Izdzīvotāji" pirmo stāstu var izlasīt šeit