Izdzīvotāji un viņu iespējas: pielūdzējs, nedaudz eiro un ieteikums nesmēķēt

Piemēram, Mārītei no Inešiem. "Tāpat nekas nemainīsies. Tur augšā tie dzīvos, kā dzīvojuši, mēs – arī," saka Mārīte, kurai pēc rēķinu nomaksas no pensijas paliek 100 eiro pārtikai. Vismaz viņas makā tiešām nekas nemainīsies. Ministrijā skaidro, ka vidzemnieces pensija neesot tik zema, lai saņemtu atbalstu kā trūcīgā persona. Arī mājokļa pabalsts "nespīd", jo ienākumu un izdevumu balanss ir pietiekams un – Mārītei pieder dzīvoklis, kurā dzīvo. Tas tiek uzskatīts par resursu savas situācijas risināšanā.

Taču Mārītes personība un stāsts uzrunāja vairākus lasītājus. Valmieras Drāmas teātris piedāvāja biļetes. Īsi pēc raksta publicēšanas "Delfi" redakcijā ieradās kungs, vārdā Jānis, lai pastāstītu, ka vēlas finansiāli atbalstīt kundzi, taču Mārīte atteicās, veltot viņam labus vārdus. "Lai tiek citiem, kam vairāk vajag," viņa teica. Virtuāli uzradās vēl kāds kungs, kurš ar žurnālistes palīdzību centās sadzīt rokā Mārītes uzvārdu. Viņš skaidroja: "Nezinu, kas notika. Izlasīju rakstu, un man ir klikšķis." Kad kundzei tika pārsūtīts pielūdzēja e-pasts, viņa atteicās atbildēt. Pielūdzējs saskuma: "Esmu pārprasts, neesmu nekāds fiksā kontakta gribētājs." Vēl Mārīte tika pie kārotās vistas ruletes – to kopā ar citiem labumiem ar kurjeru atsūtīja "Samariešu apvienība". "Liels paldies, priecājos! Bet vairāk man nevajag, laukos badā nomirt nevar!" saka Mārīte.

Arī Vilnis ir pensionārs, bet papildus – 2. grupas invalīds. Dzīvo turīgajā Siguldas pašvaldībā. Kad "Delfi" žurnālists interesējās domē par to, kādu palīdzību var Vilnim piedāvāt, drīz vien viņu apciemoja sociālais darbinieks. Izrādās, Vilnis ir gana "turīgs" – viņa pensija ir 240 eiro. Taču minimālā pensija II invaliditātes grupai ir 190,40 eiro, tātad viņa darba stāžs un iemaksas ir nodrošinājušas lielāku pensiju nekā minimālā. LM skaidro, ka tā paaugstināsies no 01.07.2023. un būs 219,8 eiro. Tātad viņa situāciju tas neietekmēs.

LM iesaka Vilnim to pašu, ko Inesei, – vērsties pašvaldības sociālajā dienestā ar iesniegumu, lai izvērtētu materiālo situāciju un iespēju saņemt mājokļa pabalstu. Bet ne vārda par to, kā salabot Vilnim veselību, – viņš pārtiku var uzņemt tikai caur zondi. Par atveseļošanās iespējām Gaiļezerā painteresējusies labdarības biedrības "Lidojošie eņģeļi" vadītāja Inga Šteimane, kura tur rūpi par siguldiešiem. "Pats nezvanu, neinteresējos, jo tālāk par māju netieku. Reizēm izeju samaksāt rēķinus uz Siguldas "Maxima" kasi," saka Vilnis.

Ministrija augstu vērtē "Lidojošo eņģeļu" darbu. Arī citās turīgajās valstīs pastāvot pilsoniskās sabiedrības un kopienas atbalsts. "Ir loģiski, ka biedrība var rīkoties daudz brīvāk un līdz ar to arī nereti ātrāk sniegt atbalstu nekā tad, ja tas darāms pēc saistošo noteikumu kritērijiem no publiskajiem resursiem," tā LM.

No vardarbības cietusī divu bērnu mamma Laura turpina darbu kā biļešu kontroliere Rīgā. Vajadzība salabot zobus ir joprojām, bet tam līdzekļus tagad palīdz vākt "Ziedot.lv". LM skaidro, ka ar trūcīgā statusu ir iespējas lūgt pašvaldības atbalstu veselības aprūpē. Tiesa, to, kādus veselības aprūpes pakalpojumus, nosaka katra atsevišķa pašvaldība. Rīgā zobārstniecība tajos nav iekļauta. Visu pārējo, kas pienākas, viņa no valsts jau saņem. Arī uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantijas fonda. Tomēr – naudas trūkst.

Ministrija neko vairāk ieteikt nevar. Izņemot to, ka gan Laura, gan meitas varētu saņemt sociālo rehabilitāciju vardarbībā cietušām personām. Iesniegums jāadresē sociālajam dienestam. Laura pati stāsta, ka nejūt vajadzību pēc emocionālas palīdzības. Tomēr LM norāda, ka tas būtu labs veids, kā turpināt iesākto darbu ar psihologu, kad Laura ar meitām uzturējās krīzes centrā. Ja Laurai būtu nauda auklei, viņa varētu apmeklēt arī grupu terapijas biedrībā "Centrs Marta", lai stiprinātu iekšējos resursus nepieļaut vardarbības atkārtošanos. Taču nav aukles, kura tikmēr pieskatītu meitenes. To atrisināt varētu kopā ar pakalpojuma "ģimenes asistents" pārstāvi, kura uzdevums ir palīdzēt ģimenēm tikt galā ar sarežģītām situācijām.

Pēc raksta "Delfi" Lauru uzrunāja LTV raidījums "Dzīvei nav melnraksta", un viņa piekritusi savā pieredzē dalīties. Vēl kāda "Delfi" lasītāja vēlējās uzdāvināt dziju zeķēm, jo Laurai patīk adīt.

Ilonas un Zanes dzīvesstāsti ir nedaudz līdzīgi, jo viņas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Ja Ilona viena, tad Zane kopā ar vīru. Ilona audzina meitu ar kustību traucējumiem. Viņa labprāt strādātu, bet nevar atrast meitai skolu. "Pilnīgs murgs. Pagājušajā nedēļā zvanīju uz skolu "Gaismas", kur direktore man atcirta, ka skola neesot medicīnas iestāde vai aprūpes centrs, lai necerot Rīgā iekārtot Katrīnu internātskolā. Smagos bērnus neņems, varot mēģināt dziļos laukos," stāsta Ilona. LM iesaka vērsties Rīgas domes Izglītības departamentā ar oficiālu pieprasījumu pēc izglītības iestādes Katrīnai ar iespēju iekļūt skolā riteņkrēslā, kā arī painteresēties par pakalpojumu "aprūpe mājās", jo bērniem ar invaliditāti, kuriem nepieciešama īpašā kopšana, ir tiesības to saņemt. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem. LM norāda – ja Ilona pati iesaistītos kādos kursos vai uzsāktu darbu, diezgan droši var teikt, ka tiesības uz aprūpes pakalpojumu būtu. Patlaban Ilona nav darba attiecībās, bet pilda meitas asistenta lomu. LM norāda: ja 2021. gada vidū asistentu atlīdzības apmērs bija 4,50 eiro stundā, tad no 1. aprīļa būs 5,11 eiro.

Iespējams, Ilonai pienākas arī mājokļa pabalsts. Tad jāvēršas sociālajā dienestā, lai izvērtētu viņas materiālo situāciju, – būs jāiesniedz dokumenti par pēdējo trīs mēnešu ienākumiem, tai skaitā bankas kontu izraksti un mājokļa izdevumus apliecinoši dokumenti. Ilonai gan patlaban "ne līdz tam". Viņa ar psihologa palīdzību cenšas "līst ārā no depresijas". Ministrijas ieteikumos pavīd kāds komentārs par Ilonas ieradumu smēķēt. "Ja ierobežoto izdevumu situācijā no šīs izdevumu pozīcijas tomēr nav gatava atteikties, tad tas tomēr ir pašu atbildīgas izvēles jautājums par to, kas ir svarīgāks un ka citām lietām paliek mazāk."

Abiem Zanes puikām ir autisms, un kopš "Delfi" raksta portālā "palidzesim.lv" pieripoja klāt pa kādam eiro dēlu nodarbībām. Arī Kalnciema tirdziņā bija lielāks pieprasījums pēc vīra rotām "Saules akmens". Zane un viņas vīrs arī no 1. aprīļa saņems par 61 centu stundā vairāk, jo abi ir savu bērnu asistenti. LM aicina pārliecināties, vai ģimene saņem "aizsargātā lietotāja" atbalstu elektrības rēķina maksājumam. Ģimenēm, kuras audzina bērnu ar invaliditāti, atlaide ir 15 eiro, ja vairāki bērni ar invaliditāti – par katru 15 eiro.

Tomēr par svarīgāko ministrijā uzskata nepieciešamību sakārtot dzīvesvietas jautājumu un deklarēties tur, kur patiešām dzīvo, – Rīgā. Tas ļautu izvērtēt patieso materiālo situāciju. Ja Zane deklarētos Rīgā, iespējams, ģimenes situācija atbilstu trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes statusam un būtu iespēja saņemt vēl citus pakalpojumus. Gan bērniem, gan vecmammai ar demenci. Pašai Zanei rastos iespēja salabot zobus, lūdzot vienreizēju pabalstu veselības izdevumu segšanai, ko gan arī šajā gadījumā palīdzēs paveikt "Ziedot.lv". Iespējams, pienāktos arī mājokļa pabalsts, kas saistīts ar balansu starp mājsaimniecības kopējiem ienākumiem un izdevumiem par mājokli: ja pēc visu ar mājokli saistīto izdevumu apmaksas ģimenei citu vajadzību segšanai paliek mazāk nekā 327 eiro, katrai no pārējām personām – 228 eiro, tad ir vērts pieteikties mājokļa pabalsta aprēķināšanai.

Tāpat LM iesaka Zanei meklēt darba iespējas. Kādu vienkāršu darbu, kur neprasa specifiskas priekšzināšanas un "ko var veikt sev ērtās stundās un arī attālināti, piemēram, kāds datu ievades operators, reklāmu SMS tekstu ievadītājs". Uz to ar neizpratni reaģē žurnāliste Baiba Cimoška, kura Zani intervēja: "Ērtās stundās? Kuras tās būtu? Ja bērns līdz četriem naktī ir kliedzis, tad pa dienu ir kādas vēl ērtas stundas?"

Lasot LM ieteikumus, kopīgs ir viens – sazvanīt sociālo dienestu un izstāstīt vajadzību. Neviens nezinās, ka vajag palīdzību, ja cilvēks pats to neprasīs, ja kautrēsies par savu trūkumu. Lūgt ir grūti, lai lūgtu – vajag spēku. Taču daudziem izdzīvotājiem tā trūkst. Ministrijas pārstāvji saprot, ka palīdzību lūgt ir grūti. "Tomēr tieši šie cilvēki savus stāstus uzticējuši žurnālistam, līdz ar to ļoti plašam lasītāju lokam. Solis uz atvērtību ir sperts. Noteikti jāvēršas pēc palīdzības, jo tas nav lūgt – tas ir pārrunāt savu situāciju un saredzēt iespējas to mainīt." Ja to nevarot cilvēks pats, par to sociālajam dienestam jāsignalizē līdzcilvēkiem vai biedrībām, uzņemoties savedēja lomu. "Un tad jau sociālais dienests, saņemot šo signālu, pats uzrunās. Tikai cilvēkam būtu jāzina, ka viņa kontakti ir nodoti sociālajam dienestam," tā LM.