Kalvei (20 gadi, vārds mainīts), augot pie saviem adoptētājiem, nekad nebija pašai savu mājas atslēgu. Vecāki viņai neiedeva ne tikai atslēgas, bet arī pašu mājas sajūtu. Bāriņtiesa pieļāva Kalves adopciju vardarbīgā ģimenē. Blakus dzīvojošie kaimiņi nesadūšojās par bērnu pēršanu ziņot policijai. Turklāt vardarbīgie vecāki ar varītēm gribēja paturēt meitenes dzīves atslēgas arī tad, kad vairs nenodrošināja viņai fizisko dzīvesvietu. Pāridarījumus pieļaujošā sistēma Kalvi nesalauza. Taču tā uzgrūda tik daudz pārdzīvojumu, ka jaunietei sevi tagad jāliek kopā no jauna.
1. posms – adopcija
Kalvi un viņas māsu adoptēja, kad viņai bija divi gadi. Savas bioloģiskās mātes tuvumu viņa nav jutusi nekad. Vaicāta, vai šobrīd kaut ko zina par māti, viņa strauji nosaka: "Zinu, bet labāk nezinātu." Abām jaunietēm ir arī "bračka", taču par viņu šobrīd neko nezina. Viņš vēl nav pilngadīgs. Vēlāk viņu uzmeklēs.
Meiteņu vecākiem bija būtiski "traipi" pagātnē, kam vajadzēja būt sarkanajiem signāliem, izvērtējot, vai šī audžuģimene meitenēm tiešām ir piemērotākā. Gadā, kad pāris lēma meitenes adoptēt, ģimenē nomira viņu pašu bioloģiskais bērns. Savukārt tēvs brīdi pirms adopcijas veseļojies ārstniecības iestādē no alkoholisma. Kā pēcāk rādīja Kalves dzīve – neatveseļojās. Šos "traipus" vai nu neviens nepamanīja, vai arī nepievērsa tiem uzmanību.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
