Līdz ar Zaļo ceturtdienu sāk gaidīt Lieldienas

Līdz ar Pelnu trešdienu aizsāktajam lielajam gavēnim ieejot noslēguma fāzē, Rietumu kristīgajā baznīcā ceturtdien tiek svinēta Lielā jeb Zaļā ceturtdiena – diena, kad saskaņā ar evaņģēlijos rakstīto, tika iedibināts Svētais Vakarēdiens, kā to dēvē luterāņi, jeb Vissvētākais sakraments, kā to sauc katoļticīgie, un kad Kristus tika nodots un sagūstīts.

Kā vēstī evaņģēliji, Lielās ceturtdienas vakarā, pēdējoreiz vakariņojot ar mācekļiem, Jēzus, paredzot savu nāvi, devis saviem mācekļiem maizi un vīna biķeri. Maizi viņš aicinājis apzināties kā viņa miesu, kas par cilvēkiem tiek dota, bet vīnu biķerī – kā viņa jaunās derības asinis, kas par cilvēkiem tiek izlietas grēku piedošanai.

Līdz ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumu sāksies katoļu baznīcas liturģiskā gada vissvarīgākās trīs svētās dienas jeb Triduum Paschale (latīņu val.), kas noslēgsies ar Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumu svētdienas rītā. Katoļu baznīca svētku svinēšanā saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu, saskaņā ar kuru jauna diena sākas iepriekšējās dienas pulksten 18.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena un Kristus augšāmcelšanās svētki, liturģiskā izpratnē tās ir trīs dienas, sākot skaitīt no ceturtdienas vakara. Šie svētki ir īpaši nozīmīgi un latīniskais nosaukums "Triduum" nav izvēlēts nejauši. Latviešu valodā to varētu tulkot kā trijdienu jeb vienu dienu, kura sastāv it kā no trim dienām.

Kristus pēdējo vakariņu dievkalpojumā pēc sprediķa notiek kāju mazgāšanas rits – priesteris, arī Romas katoļu baznīcas pāvests, mazgā kājas divpadsmit cilvēkiem, līdzīgi kā Kristus Pēdējo vakariņu laikā to darīja 12 apustuļiem.

Pirms vairākiem gadiem katoļu baznīcas galva – Romas pāvests Francisks –, mazgāja kājas ieslodzītajiem. Šādi pāvests turpināja tradīciju, kuru aizsāka, vēl būdams Buenosairesas bīskaps, kad viņš Zaļajā ceturtdienā mēdza noturēt dievkalpojumus cietumos, slimnīcās un veco ļaužu namos.

Latviskās Lieldienu tradīcijas ir tik cieši saaugušas ar kristietībai raksturīgajām, ka tās nav iespējams nošķirt, kā arī nav pilnīgi precīzi nosakāms, kad Latvijas teritorijā sāka atzīmēt Lieldienas, iepriekš norādījusi Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. Pēc viņas teiktā, latvisko Lieldienu tradīcija ir tāda, ka tās savulaik iegūlās katolicismā vai savijās kopā ar luterisko ticību, lai pēc tam atkal atklātos jau kā kristīgas tradīcijas.

Latviešu folklorā ar Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Lieldienām saistīts bagātīgs paražu un ticējumu klāsts par to, kā rīkoties, lai atvairītu nelaimi, piesauktu laimi, paredzētu laika apstākļus un tiktu gan pie turības, gan atrastu dzīvesdraugu, saglabātu skaistumu un veselību, kā arī izaudzinātu bērnus.

Zaļās ceturtdienas nosaukums nav saistīts ar zaļo krāsu vai tautas ticējumu, ka šajā dienā nevar nest mājās neko, kas ir plūkts dabā. Zaļās ceturtdienas nosaukumu latvieši, visticamāk, ir pārņēmuši no vācu "Gründonnerstag", kas arī nozīmē – Zaļā ceturtdiena. Iespējams, šis nosaukums pārņemts arī no latīņu nosaukuma "viridium", kas burtiski nozīmē "zaļo diena", jo šajā dienā tika sniegta grēku atlaišana tiem cilvēkiem, kam bija uzlikti baznīcas sodi, lai viņi kopā ar citiem kristiešiem varētu gatavoties Lieldienām. Šādā nozīmē šie cilvēki ir "zaļi" – atjaunoti, atdzimuši.

Tautas ticējumi vēsta, ka Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules jāmazgā pie upes kājas, kalnā skaļi jāsauc un jāgavilē, lai būtu skaļa atbalss, no kuras puses tā būs, no tās nāks precinieki. Tāpat Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules saimniecēm jākuļ sviests – tad vasarā būs daudz sviesta un piena. Zaļajā ceturtdienā pie ābelēm jāpiekar vilnas dziju kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu. Tāpat Zaļajā ceturtdienā nedrīkst nest mājās neko no meža, jo tad vasarā kukaiņi nāks uz māju. Šajā dienā vajag "ieturēt sevišķu kārtību un tīrību, tad visu gadu kārtība".

Tautas gudrība arī vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā ola jāliek uz jumta, ja tā nesasalst, tad būs laba vasara. Tāpat ticējums vēsta, ka tad, ja Zaļās ceturtdienas naktī ola, uzlikta uz staba, sasalst, tad vasarā nosalst pirmie mieži, bet, ja Zaļās ceturtdienas naktī salst, tad sals 40 naktis. Cits ticējums vēsta: ja Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena ir skaidras, tad būs labs siena laiks, ja apmākušās, tad slikts.

Kristīgajā baznīcā Lielā piektdiena tiek pieminēta kā Kristus nāves diena. Šajā dienā parasti dievnamos notiek Krusta ceļa lūgšana, kuras laikā ticīgie pārdomā Jēzus Kristus ceļu līdz Golgātai – vietai, kur Viņš tika piesists krustā.

Piektdien, 7. aprīlī, Vecrīgas ielās jau astoņpadsmito gadu notiks Ekumeniskais krusta ceļš, "Delfi" informēja pasākuma rīkotāji.

Šogad Krusta ceļa pārdomas mudinās tā dalībniekus dziļāk izprast, kas un kāda ir Dieva mīlestība un kā mīlestība izpaužas cilvēkos un viņu savstarpējās attiecībās. Krusta ceļa rīkotāji šogad kā vienu no lūgšanas vadmotīviem ir izvēlējušies Jāņa pirmās vēstules ceturtajā nodaļā lasāmos vārdus: "Ja kāds saka: es mīlu Dievu, bet ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis."

Ekumeniskā Krusta ceļa lūgšana sāksies pulksten 11, pie Rīgas svētā Jēkaba katedrāles. Krusta ceļā piedalīsies un apstāšanās reizēs pārdomās dalīsies Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns, kā arī citi dažādu konfesiju garīdznieki un pārstāvji. Svēto Rakstu fragmentus un meditācijas lasīs aktieri Olga Dreģe, Rēzija Kalniņa un Ģirts Ķesteris. Par muzikālu noskaņu Ekumeniskā Krusta ceļa stacijās gādās mūziķi Arvīds un Marlēna Keini, Intars Busulis, Nauris Malāhovs un Kisu ģimene no Rēzeknes.

Pulksten 15 mēdz uzskatīt par Kristus nāves stundu, tāpēc parasti šajā laikā baznīcās notiek dievkalpojumi, kuros tiek lasīti fragmenti no Svētajiem Rakstiem par Kristus ciešanām un nāvi, kā arī pagodināts krusts, nometoties tā priekšā ceļos vai noskūpstot to. Pēc tam seko dievgalds. Šī ir vienīgā diena gadā, kad katoļu Baznīcā netiek svinēta Svētā Mise. Pēc dievkalpojuma ticīgie atkal ir aicināti lūgties individuāli līdz Lielās sestdienas vakaram.

Latviešu tautas ticējumi vēsta, ka Lielās piektas (piektdienas) rītā priekš saules jāizslauka istaba, mēsli jāaiznes uz augstāko apkārtnes kalnu un jāsadedzina, uzsaucot: "Nāciet!" Rītā sadedzinātos pelnos atradīs pēdu un pēdā graudu. Kādas labības grauds tas būs, tāda labība vislabāk izdosies nākošā vasarā.

Tāpat šīs dienas rītā burvis saliek nešļavu vīzē un velk to pie auklas pa kaimiņa tīrumu sacīdams: "Lai zaļo purvi, meži! lai dzelto tīrumiņi!" Tautas gudrība iesaka: Lielajā piektdienā, gaismai austot, vajag izslaucīt visas istabas un mēslus aiznest pār robežu otra zemē, lai vasarā neuzmāktos dunduri, lapsenes, odi un citi kukaiņi. Kas to izdarīs, tas gada laikā būs pasargāts no visādiem kaitīgiem kukaiņiem: viņi gan salasīsies pie robežas, bet pāri par to neies.

Tāpat tautas ticējums vēsta, ka tad, ja Lielās piektdienas rītu priekš saules lēkta speķi ēd, tad tai gadā neredz čūskas. Lielās piektdienas rītā jāmazgājas uz austrumiem tekošā ūdenī, tad visu gadu būs vesels. Ticējumi arī vēsta, ka Lielajā piektdienā jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz krustceļa, tad mājā nav blusu.

Ja Lielās piektdienas rītā salasa skaidiņas un ieber ugunskurā, tad vasarā uziet daudz putnu ligzdu. Tautas gudrība arī iesaka Lielajā piektdienā ēst mārrutkus un dot tos arī lopiem, "lai nepiesistos nekāds ļaunums". Ticējumi vēsta, ka tie cilvēki, kas dzimuši lielajā piektā "tai stundā, kad Pestītājs pie krusta miris, nedrīkst vieni paši kapsētā rādīties, jo tie redzot tur mirušo dvēseles, un tās viņus mācot nost", kā arī "Kas dzimis lielajā piektā, tas māk burt".

Klusajā sestdienā šķiet, ka baznīcas liturģijā viss ir apstājies un kluss, bet šīs dienas vakarā notiek svinīgākais dievkalpojums katoļu Baznīcas liturģijā – sākas Lieldienu vigīlija, kas, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē būšanu nomodā. Šim dievkalpojumam ir vairākas daļas un katrai no tām ir būtiska simboliska nozīme.

Pēc gaismas liturģijas tiek lasīti deviņi lasījumi – septiņi no Vecās Derības un divi no Jaunās Derības. Lasījumi stāsta par galvenajiem notikumiem cilvēces pestīšanas vēsturē vai arī skaidro ticības pamatus. Pēc Vecās Derības lasījumiem baznīcā dzied himnu "Gods Dievam augstumos". Sāk zvanīt baznīcas zvani un skanēt ērģeles, kas neskanēja kopš Lielās ceturtdienas vakara dievkalpojuma. Šīs skaņas simbolizē Kristus ienākšanu pasaulē. Baznīcā sāk skanēt "Alleluja" dziedājums, no kura atturējās visu gavēņa laiku. Pēc lasījumiem notiek kristības solījumu atjaunošana un kristības, ja baznīcā ir cilvēki, kam jāsaņem Kristības sakraments. Pēc tam dievkalpojums turpinās kā parasti.

Latviešu folklorā, atšķirībā no Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas, par Kluso sestdienu nav daudz ticējumu. Tiek atzīmēts, ka tā ir visklusākā no visām Klusās nedēļas dienām.

Tieši uz Lieldienu svinībām bijusi vērsta visa iepriekšējā – Klusā jeb Lielā nedēļa, kad ticīgie gatavojušies trim svētajām dienām jeb Tridiuum, kas iesākās ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā, turpinājās ar Krusta ceļa lūgšanu un dievkalpojumu piektdien, kurā tika pārdomātas Kristus ciešanas un nāve pie krusta, un kas noslēdzas sestdienas vakara dievkalpojumā, kad tiek svinēta Lieldienu vigīlija jeb ieskaņa. Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas – līdz pat Vasarsvētkiem.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki ir cieši saistīti ar jūdu Pashā svētkiem, jo saskaņā ar Jaunās Derības liecībām Jēzus nāve bija Pashā svētkos, kurus svin dienā pirms pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma. Jūdi Pashā svētkos piemin iziešanu no Ēģiptes verdzības. Taču pirmie kristieši aiznākamo dienu pēc Kristus krustā sišanas, kurā augšāmceltais Kristus parādījās saviem mācekļiem, nosauca par "Kunga dienu".

Tā Lieldienās olas ir jāvāra katrai saimniecei, lai būtu laba satikšana ar saimi un kaimiņiem. Sīpolu mizās krāsotas olas būs dzeltenas vai brūnas, bet brūnums kļūs vēl spilgtāks, ja pie sīpolu mizām pieliek kafijas biezumus, savukārt alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu, bērzu lapas, mētras, sūnas dod dzelteni zaļu, bet rudzu zāle – koši zaļu krāsu.

Lai olas būtu raibākas, tās var vārīt krāsainās lupatiņās, vienā var iebērt putraimus, otrā ielikt kādu krāsainu dzīparu un notīt lupatiņu. Citām olām var pietīt bērzu lapiņas, egļu skujas un sūniņas vai mizas. Lai olas pēc krāsošanas būtu spodras, tās vēl karstas aprīvē ar speķa gabaliņu.

Ar Lieldienu olām saistās arī daudz ticējumu, piemēram, kas Lieldienu olas zags, tas paliks pliks kā Lieldienu ola. Kas Lieldienu olas ēd bez sāls, tas visu vasaru melos. Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas daudz gaļas ēd, to visu gadu moka kukaiņi. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin.

Lieldienās ar olām jāiet "kauties" – kuram stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās – ar olas resno galu. Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra, bet arī dziļāka jēga – tas kalpo labvēlības, simpātiju radīšanai. Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas garantē možumu un laimi visu gadu.