Kā senioriem ar hroniskām kaitēm pašiem sev palīdzēt. 'Delfi' lasītāja pieredze

Stiprais izgatavojis rokassprādzi

Jaunībā tas gandrīz nevienam nav jautājums. Tomēr pienāk brīdis, kad šāds jautājums ir jāuzdod. Pienāk hronisko slimību laiks. Paskaidroju, ka hroniskas slimības izārstēt nevar. Tās var piebremzēt, uzlabot dzīves kvalitāti.

Man radās jautājums par sava kaimiņa drošību. Viņam ir vesela kolekcija ar hroniskām vainām. Otrā tipa diabēts, kaulu osteoporoze, kā arī citas saslimšanas. Ja viņam apstāsies sirds vai būs dziļš ģībonis, ātrie var sākt slēgto sirds masāžu. Tas nozīmētu krūšu kaula un ribu sabrukšanu un nāvi.

Pajautāju savam paziņam, mediķim Somijā, vai kaimiņam pasē vai makā nevajadzētu ielikt brīdinājuma zīmīti, kurā vēstīts par hroniskajām saslimšanām.

Viņš atbildēja, ka mediķim nav tiesību rakņāties pa pacienta kabatām un makiem.

Cita lieta esot armijas tipa žetons vai medaljons uz kakla. Uz tā var norādīt: "DNR." Angļu valodā tas nozīmē nereanimēt. Vēl var uzrakstīt: "Diabēts II." Armijnieki uzrāda arī asins grupu un rēzus faktoru. Protams, vārdu un dzimšanas datumu. Piemēram, Jānis, 20.11.48.