"Šogad galīgi neveicās. Vajadzēja svēteļiem būt, atrast nevaru.
Pie parastās Lejasdurbes stārķu ligzdas apjautājos vietējai kaimiņmājas saimniecei. Jā, stārķi jau sen ir. Jau pirms pēdējās sniega vētras. Ligzdas lielas un dziļas.
Pavasara informācija fotogrāfijās mainās nevis dienām, bet stundām.
Debesīs stārķus ļoti augstu gaisā fiksēt izdevās. Iebaidīti, jo dienvidzemēs tos medī un ēd.
Paspēju nofotografēt pirmās neaizmirstulītes, zaļās žubītes, pat balto cielavu.
Pavisam nesen, pirmajā patiesi siltajā pavasara dienā aprīlī no Augšdurbes pakalna pie Tukuma Durbes barona pils redzu baltu micīti. Jā, rokā ir! Steidzu lejā lai tiktu pie ligzdas vietas, kas brīva no zariem. Nākas pacietīgi gaidīt. Tad stārķu mamma pieceļas un jautā: "Ko gribi, te jau esmu. Vai nav apnicis mani katru gadu ar to objektīvu ķircināt?"
Nu varēju doties pie otras metru augstās stārķa ligzdas. Divu dienu ilgās foto medības neko nedeva. Pajautāju tuvāk esošajai kaimiņienei, vai stārķis ir. Jā, esot.
Atradu tuvāko celiņu pie lielās ligzdas. Gaidu, nekādu dzīvības pazīmju. Tad atcerējos filmu par Hariju Poteru. Viņš mācēja runāt ar dzīvniekiem. Padomāju, kāpēc ne.
Izdevu zemapziņā atrasto skaņu. Un, lūk, no lielās ligzdas parādās stārķu mamma.
Izlido no ligzdas un apmet pusapli. Šī ir mana ligzda un mana teritorija! Man tikai atliek spiest uz foto aparāta slēdža.
Runāsim ar dabu mīļā valodā un daba mums atvērsies.
Leons Stiprais. 11.04.2023."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
