'Gucci', 'Saint Laurent' un pelmeņi – latviete, kura iekaroja savu vietu 'make-up' pasaulē

Ar Janu satiekos Berlīnē, dzīvīgajā Noiķelnē (Neukölln), kas pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par stilīgāko lielpilsētas rajonu. Viņa saka, ka vēl pirms 12 gadiem šeit teju nebija kafejnīcu un bāriņu, bet pēdējo gadu laikā Noiķelne ir pamatīgi mainījusies.

Tas ir ļoti interesanti, šis it kā ir ballīšu rajons, bet pēc pulksten 22.00 te viss paliek pavisam kluss.

Jā, tas ir pat mazliet garlaicīgi. Tās ir tādas pēckovida sekas. Tagad kaimiņi daudz biežāk sūdzas, ja kāds uzvedas pārāk skaļi. Agrāk Berlīne negulēja vispār, bet tagad tā ir sākusi gulēt. Vispār Berlīne, manuprāt, ir kā tāda liela Rīga. Bruģis, jūgendstils, kaut kas tāds. Vienīgi Berlīne ir krietni lielāka un uz ielām ir cilvēki. Kad es atbraucu uz Rīgu, pirmais, ko ievēroju, – nav cilvēku. Ļoti maza pilsēta, un puse ir izbraukusi.

Mēs kaut kā sākām no otra gala. Pastāsti, lūdzu, kā tu pirms 12 gadiem nonāci Berlīnē un kā kļuvi par grima mākslinieci!

Interesants stāsts. Es pirms tam nekad nebiju aizrāvusies ar "make-up". Bērnībā mums ar mammu nekad nebija tādu rituālu, ka mēs kopā sēžam mājās un krāsojam lūpas vai liekam sejas masku, – tas daudziem "make-up" māksliniekiem ir veids, kā viņi ir uzsākuši šo ceļu.

Latvijā es studēju Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus. Ja godīgi, es īsti nezināju, kur studēt, metu monētu, kur tiku, tur aizgāju. (Smejas.) Bet man vajadzēja darbu, lai izdzīvotu, un mans pirmais darbs bija sekretāre filmu studijā "FA filma". Pēc tam sāku palīdzēt citām filmu studijām taisīt kastingu. Tad sāku strādāt "Baltic Pine Films" studijā, un tur es pamanīju, ka, filmējot filmas un reklāmas, ir cilvēki, kas palīdz aktieriem izskatīties labi vai rada kādu konkrētu varoni. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu – oho, tas ir foršs darbs, man tas liekas ļoti interesanti! Es iepazinos ar grima mākslinieci Maiju Gundari, kura teica, ka ir mācījusies ASV grima kursos, viņa man ieteica to grima skolu papētīt.

Tā arī viss sākās. Es paskatījos internetā kursus, kas man der, aizbraucu uz Ņujorku un sešus mēnešus mācījos pamatkursos par "make-up" meistari. Pēc tam es gribēju palikt ASV, jo tur bija ļoti interesanti, bet diemžēl nevarēju dabūt darba vīzu. Dzīvojot Amerikā, es iepazinos ar cilvēkiem no Berlīnes. Viņi man teica, ka Berlīne ir forša pilsēta, tu tur vari pamēģināt strādāt savā profesijā. Es tieši ļoti gribēju strādāt kinoindustrijā un biju dzirdējusi, ka Berlīnē tā ir attīstīta, tur filmē daudz Holivudas filmu, ir lielas studijas un valsts subsīdijas. Es izdomāju – labi, braukšu uz Berlīni