ST: zemes lietošanas tiesības piespiedu dalītajos īpašumos atbilst Satversmei; nomas apjoms – nē  (5)

Tiesā skaidroja, ka ST ierosinātas deviņas lietas pēc vairāku privātpersonu pieteikumiem, kuras tika apvienotas vienā lietā. Pieteikumu iesniedzēju īpašumā ir zeme vai domājamās daļas no zemes, uz kurām atrodas citām personām piederošas būves. Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka zemes lietošanas tiesību institūts un zemes lietošanas maksas apmērs neatbilst tiesībām uz īpašumu, vienlīdzības principam, tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kā arī tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Savukārt Saeimas ieskatā zemes lietošanas maksa esot taisnīga atlīdzība, jo tikušas vienkāršotas dalītā īpašumā iesaistīto personu tiesiskās attiecības.

ST nosprieda, ka apstrīdētajās normās regulētās zemes lietošanas tiesības ir atzīstamas par Satversmei atbilstošām, jo šāds regulējums ne vien nodrošina dalītā īpašuma tiesisko attiecību dalībnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzību, bet papildus arī ievieš skaidrību un paredzamību nekustamā īpašuma tirgū.

Savukārt apstrīdētajās normās noteikto zemes lietošanas maksu četru procentu apmērā tiesa atzina par Satversmei neatbilstošu, jo, nosakot šo maksu un tajā ietverto atlīdzību zemes īpašniekam 2,5 procentu apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, likumdevējs nav pamatojis, ka būtu ņemti vērā izdevumi, kas samazina zemes īpašnieka ienākumu no lietošanā nodotās zemes. Tiesa atzina, ka pastāv alternatīvs līdzeklis, kas zemes īpašnieka tiesības ierobežotu mazāk.

Satversmei neatbilstošās normas tika atzītas par spēkā neesošām no 2024. gada 1. jūlija, dodot likumdevējam laiku, lai taisnīgi līdzsvarotu zemes īpašnieku un būvju īpašnieku tiesības. Savukārt attiecībā par normu, kas noteica, ka iepriekš pieņemtie vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi par piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām nav spēkā ar 2023. gada 1. janvāri, Satversmes tiesa tiesvedību izbeidza. Tāpat Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Apstrīdētā likuma norma noteica, ka, ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts, līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi. Šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Tāpat tur bija noteikts, ka būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām. "Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 eiro gadā. Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam," lasāms apstrīdētajā normā.