Cālītis dzimis 1931. gada 5. martā un padomju okupācijas laika režīms viņu trīsreiz ielika cietumā uz vairākiem gadiem, pakļaujot necilvēcīgiem apstākļiem, tomēr viņš turpināja cīņu par neatkarīgu Latviju.
Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, jau vidusskolā Cālītis nodibinājis un vadījis konspiratīvo skolēnu un jauniešu pagrīdes pretestības organizāciju, par ko tika apcietināts. Padomju režīms viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījumā un nosūtīja uz Kolimu Magadanas apgabalā, kur viņš racis zeltu un urānu un strādājis elektrostacijā, līdz 1956. gadā amnestēts un atgriezies Latvijā.
Drīz pēc atgriešanās, 1958. gadā, Cālītis atkārtoti politiski represēts par aģitāciju un propagandu, pavadījis sešus gadus Mordovijas nometnēs, līdz atkal atgriezies Latvijā.
Trešo reizi Cālītis arestēts 1983. gadā, kad viņam piesprieda vēl sešus gadus ieslodzījuma par "pretpadomju aģitāciju un propagandu un piedalīšanos pretvalstiskā organizācijā", taču trīs gadus vēlāk atbrīvots pirms termiņa.
1987. gadā Cālītis iesaistījies Vides aizsardzības kluba darbībā, vadījis tā politisko komiteju, kļuvis par Latvijas Tautas frontes Domes valdes locekli un 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Cālītis bijis politiski aktīvs arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā apbalvots ar trešās sķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Viņa gaitas un cīņa par Latvijas neatkarību aprakstīta Viļa Selecka grāmatā "Disidents. Inta Cālīša dzīvesstāsts".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!