Tikko nākusi klajā grāmata, kurā apkopoti dokumenti, kas stāsta par Latvijas Neatkarības kara pēdējo posmu – cīņām ar Padomju Krieviju un Latgales atbrīvošanu. Krājuma sastādītājs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, rūpīgi atlasot arhīva dokumentus, parāda ne tikai kara lietišķo pusi – kaujas pavēles un miera līgumus –, bet arī ļoti interesantas detaļas, kas raksturo Neatkarības kara laika ikdienu. Dokumenti rāda, ka cīņu par Latvijas brīvību liecībās ir vēl daudz šķautņu un pavērsienu, kas plašākai sabiedrībai nav zināmi.
Vēsture atkārtojas
Vairāki krājumā ietvertie dokumenti sasaucas ar šobrīd notiekošo Krievijas agresīvo iebrukumu Ukrainā, parādot, ka krievu metodes kara vešanā un propagandā vairāk nekā simt gadu laikā nav mainījušās.
1920. gada jūlijā Vidzemes divīzijas štābs sīki analizē, kādas "sarkano" vienības ir Drisas apkaimē: "13. divīzija sākuse formēties Kazaņā ap 20. maiju no mobilizētiem 1901. gada iesaukuma. Gandrīz 90 % no visa divīzijas sastāva iztaisa nekrievu tautības: čuvaši, tatāri un čeremisi, no kuriem retais runā pa krieviski. Mācības jauniem sarkanarmiešiem vilkušās divas nedēļas, tā ka lielākā daļa no viņiem iemācījušies tikai, kā izšaut no šautenes, nerunājot nemaz par mērķēšanu. Pie uzlādēšanās rotas bijis līdz 300 štiku. Kad nonākuši pie Idricas, palikuši vairs tikai ap 150–200 štiku; citi pa ceļu dezertējuši."
Dokumentos aprakstīts arī 1920. gada aprīlī pret toreizējo pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani veiktais atentāta mēģinājums.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
