Aizvadītajā nedēļā, kad jaunais Nacionālā teātra vadītājs Māris Vītols īpaši sasauktā preses konferencē vēlējās plašāku publiku iepazīstināt ar savu redzējumu par teātra nākotni, viņu aizvien vēl pazina retais. Tiesa, laikmetīgās mākslas un teātra vidē viņš jau bija atstājis zināmus nospiedumus. Vītolu ģimenes organizācijas ir atbalstījušas atsevišķu kultūras projektu norisi, un ģimenei pieder apjomīga laikmetīgās mākslas kolekcija, kuras darbi vēl nesen teju pusgada garumā bija aplūkojama KUMU Mākslas muzejā Tallinā.
Runājot ar jomā iesaistītajiem, rodas iespaids, ka Vītols, pirmkārt, pats ļoti grib būt iesaistīts kultūrā. Par "otrkārt" un "treškārt" jau domas dalās. Vītols arī, atšķirībā no daudziem, uzreiz var nosaukt vienu Latvijas teātros redzētu izrādi, kas atstājusi uz viņu vislielāko iespaidu. "Viennozīmīgi tas ir lieliskais, intelektuālais duelis starp Žižeku un Pītersonu Jaunajā Rīgas teātrī," viņš pārliecināti nosaka. Esot šo izrādi redzējis jau trīs reizes. Ceturto gan vairs neprasoties.
Sabiedriski visaktīvākais Vītols noteikti bija agrā jaunībā. Studiju gados un arī 6. Saeimā, par kuras deputātu viņš tolaik kļuva, jauno censoni nevarēja nepamanīt. Iepriekš darbojies studentu organizācijās, bijis aktīvs Latvijas Kristīgo demokrātu savienības biedrs. Daudzi uzrunātie un arī pats Vītols par savu "iepriekšējās dzīves" darbošanos vairākkārt uzsver – tas bija cits laiks! Tas, cik ļoti šis cits laiks ļauj pievērt acis uz iespējamiem riskiem Vītola reputācijai, jau ir
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
