"Ak, Dievs tēvs, kā es uz šo tagad atbildēšu!" skaļi noelšas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kad pēdējā jautājumā pavaicāju viņam ko tādu, kas nekādi nav saistīts ar tiešajiem amata pienākumiem. Kas ir izdevusies dzīve? Viņš pakoķetē par iespēju izmantot palīdzību no zāles vai zvanu draugam un ātri izkārpās no šīs situācijas. Pieredzējušo politiķi samulsināt nav viegli, taču sarunas gaitā ir jūtams – dažubrīd, iepazīstot dziļāk norises valstī ārpus Rīgas pils sienām un valdības gaiteņiem, redzētais un dzirdētais mērenu mulsumu tomēr ir radījis.
Rinkēvičs sarunai ir gatavojies – sev pa rokai tur lapas, kas no abām pusēm aprakstītas ar preses sekretāra sagatavotām tēzēm, kurās gan ne reizi neielūkojas, savukārt intervijas laiku nolicis tā patālāk pēc inaugurācijas nedēļas, lai varētu uzkrāt vairāk sakāmā. Sarunas beigās Rinkēvičs pajoko, ka raksta publicēšanas dienā būšot bail ielūkoties portālā "Delfi", – rodas iespaids, ka, neraugoties uz lielo pieredzi interviju sniegšanā, viņam patiešām rūp, kā izskatīsies sarunas galarezultāts portāla slejās.
Tam, kādu iespaidu par sevi viņš sabiedrībai rada, prezidents pagaidām tiešām nav piegājis vieglprātīgi – neskaitāmas pašbildes, reportāžas sociālo mediju profilos ar personisku piesitienu un ik pa laikam kāds smagāks vārds, pateikts atbildīgajiem par kādām neizdarībām, kas radījušas plašākas sekas sabiedrībā. Vismaz pagaidām Rinkēvičs šķiet mācījies no priekšgājēja Egila Levita kritiena nepopularitātes bedrē. Bet vai viņš tēmē uz palikšanu vēsturē un kļūšanu par prezidentu, kuru vēlāk atcerēsies ne tikai vēsturnieki, bet arī plašāka sabiedrība? Vai vizītēs uz reģioniem viņš tiecas redzēt ko vairāk par fasādēm? Un kas ir izdevusies dzīve? Rinkēviča pirmā plašā intervija portālam "Delfi" kopš kļūšanas par valsts pirmo amatpersonu.
Īsi pirms inaugurācijas manu tuvinieku lokā izskanēja jautājums: "Nez, kā ir pamosties un secināt, ka tu esi Valsts prezidents?" Es teicu, ka man nav ne jausmas, bet mēģināšu kādreiz pavaicāt.
Redz, īstenībā ir tāds mēnesi un nedēļu ilgs adaptācijas periods starp ievēlēšanas dienu un brīdi, kad jādodas uz Saeimu dot svinīgo solījumu. Tomēr kaut kādā veidā tu pie tā jaunā darba sāc pierast, jo brīdī, kad tiek pasludināti vēlēšanu rezultāti, gan parādās apsardze, gan jāsāk domāt par komandu, gan, ņemot vērā to, ka gandrīz 12 gadus biju Ārlietu ministrijā, arī kaut kādas lietas jāpabeidz. Atklāti sakot, ļoti daudz domāt par to, kā tas ir, nesanāk. Tad tajā 8. jūlijā bija pilna diena ar dažādiem pasākumiem un ceremonijām, un man vēl, protams, tāds ķirsis uz putukrējuma bija tas, ka 8. jūlija vakarā bija deju lielkoncerts un uzreiz [nākamajā dienā] Dziesmu svētki. Patiesību sakot, lielā mērā tā īpaši apdomāties, kā tas ir, nebija pat laika. Un tad pēkšņi tas viss aiziet pats no sevis. Patiesību sakot, tas lielā mērā ir tāds pats darbs, kā to dara, piemēram, žurnālisti vai deputāti, vai ministri, vai skolotāji. Tikai daudz redzamāks sabiedrībai.
Es pieredzēju klātienē jūsu uzrunu Dziesmu [un deju] svētkos, un tās ovācijas, kas jums tika veltītas, izklausījās pēc milzīga uzticības kredīta.
Tā arī ir.
Vai tas nebiedē?
Biedē.
Jūs amatā vēl neesat ilgu laiku, tāpēc mēs tiešām nevaram runāt par...
(Iesmejoties pārtrauc.) ...padarīto.
Tieši tā, tāpēc jautājums – ar ko jūs gribētu palikt vēsturē?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
