Sankcijas nav kaitējušas Krievijas spējai mobilizēt ekonomiku karadarbībai, secina SAB  (13)

Krievijas izvērsto karadarbību Ukrainā nav iespējams skatīt atrauti no tās ekonomiskās situācijas Krievijā.

Šā gada septembrī Krievijas valdība ir apstiprinājusi valsts budžeta projektu 2024. gadam, kas sniedz skaidrāku ieskatu tās tuvākā laika prioritātēs – pirmo reizi modernās Krievijas vēsturē izdevumi aizsardzībai pārsniegs sociālos izdevumus, tomēr nepieciešamība sabalansēt kara izdevumus ar pieaugošām vajadzībām citās jomās nepaliks bez sekām Krievijas ekonomikai.

Salīdzinot ar iepriekšējām prognozēm, Krievijas ekonomika ir bijusi noturīgāka, nekā tas sākotnēji ticis paredzēts. Lai arī būtiski mazinājusies tās klātbūtne Rietumu tirgū, tā ir spējusi rast alternatīvos eksporta un importa piegāžu ceļus, tādējādi kompensējot zaudēto tirgus daļu un nodrošinot nepieciešamo preču aizstāšanu. Neskatoties uz grūtībām, Krievijas uzņēmējdarbības vidē vērojama spēja adaptēties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem.

Šī noturība ir skaidrojama ar vairākiem faktoriem. Pret Krieviju noteiktās ASV un ES sankcijas nav spējušas panākt vēlamo Krievijas izolāciju, lai arī tās sagādā tai ievērojamus izaicinājumus. Tas īpaši vērojams finanšu jomā, kur Krievija un tās uzņēmumi saskaras ar ievērojamām problēmām norēķināties ASV dolāru vai eiro valūtās, raksta SAB.

Tomēr Krievijas sadarbības stiprināšana ar tuvās pierobežas valstīm Centrālāzijā, Ķīnu, Indiju, Tuvajiem Austrumiem un citām ir ļāvusi šo ierobežojumu efektu mīkstināt, gan pārorientējot savu eksportu uz šīm valstīm, gan caur tām nodrošinot nepieciešamo preču importu, tostarp slēpti apejot Krievijai noteiktās sankcijas.

Krievijas federālā budžeta un valūtas stabilizācijā lielu lomu nospēlējusi naftas un gāzes cenu pieaugums starptautiskajos tirgos, ļaujot tai nodrošināt nepieciešamo finansējuma pieaugumu aizsardzībai. Ienākumi no naftas un gāzes eksporta sastāda aptuveni trešo daļu no kopējiem Krievijas budžeta ienākumiem, līdz ar to tas ir viens no būtiskākajiem ekonomiskas balstiem.

Pieaugošie aizsardzības izdevumi nav tikai kļuvuši par nozīmīgāko šī brīža Kremļa politisko prioritāti, bet arī pašlaik ir galvenais Krievijas ekonomiskās izaugsmes faktors.

Rekordlielās investīcijas aizsardzībā vismaz īstermiņā ir devušas impulsu ekonomikai, kas it īpaši ir jūtams Krievijas reģionos. Turklāt arī, ja situācija frontē kļūs mazāk intensīva vai konflikts kļūs iesaldēts, gandrīz droši, ka vismaz tuvāko gadu laikā tendence ar augstiem aizsardzības izdevumiem saglabāsies, ņemot vērā nepieciešamību atjaunotu Krievijas zaudēto militāro arsenālu un kaujas spējas.

Krievijas valdības izstrādātajā budžeta projektā 2024. gadam tiek paredzēts, ka Krievijas budžets aizsardzībai 2024. gadā sastādīs aptuveni 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Atšķirībā no šī gada budžeta, kurā aizsardzības izdevumi sastāda aptuveni 4% no IKP, tas ir ievērojams pieaugums. Tomēr ņemot vērā netiešās kara izmaksas, tostarp klasificētās budžeta sadaļas, SAB ieskatā kopējie ar karu saistītie izdevumi prognozējami vēl augstāki, iespējams, sasniedzot pat 9% no Krievijas IKP. Tādējādi ar karu saistītās izmaksas varētu sastādīt aptuveni 40% no kopējā Krievijas valsts budžeta, pieņemot, ka budžeta ienākumi nākamgad sasniedz plānotos 36.6 triljonu rubļu.

Neraugoties uz iepriekš minēto, SAB redzējumā federālā budžeta ienākumu nodrošināšana Krievijas administrācijai tomēr sagādās ievērojamus izaicinājumus. Krievijas valdības līmenī jau šobrīd tiek izskatītas potenciālas iespējas pacelt vai ieviest jaunus nodokļu maksājumus, galvenokārt attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem un akcīzes precēm, lai spētu nosegt rekordaugstos izdevumus aizsardzības nozarē. Viens no šādiem piemēriem ir jau ieviestais virspeļņas nodoklis vairāku nozaru uzņēmumiem, bet arī tas tikai nelielā apmērā spēj kompensēt pieaugošos budžeta izdevumus.

Vienlaikus ar karu saistītās izmaksas atspoguļojas ne tikai federālajā budžetā, bet arī reģionu un Krievijas lielo uzņēmumu izdevumos. Proti, aizvien vairāk pieaug reģionu kā līdzmaksātāju loma Krievijas okupēto teritoriju rekonstrukcijas projektos un vietējo militāro vienību atbalstam. Savukārt noteiktas lielās valsts kapitālsabiedrības tiek aktīvi iesaistītas privāto militāro kompāniju finansēšanā.

Tikmēr Krievijas valdība nav atkāpusies no ambicioziem ilgtermiņa mērķiem. Šī gada pavasarī tā apstiprināja koncepciju tehnoloģiskai attīstībai līdz 2030. gadam, kas nosaka mērķi mazināt atkarību no Rietumvalstīs ražotajām kritiski nozīmīgajām augsto tehnoloģiju komponentēm. Tādējādi plāns paredz, ka līdz 2030. gadam Krievijā 75% no augsto tehnoloģiju preču patēriņa sastādītu vietējā tirgus ražojumi. SAB vērtējumā šī ambiciozā mērķa realizēšana varētu būt apšaubāma, jo Krievijas ekonomika ir pārāk stipri atkarīga no ārvalstīs ražotajām komponentēm.

Krievijas ekonomiskā noturība un spēja turpināt uzsākto karadarbību Ukrainā ir cieši saistīta arī ar Krievijas militārās rūpniecības potenciālu. Pēdējā gada laikā Krievijas vadība savos paziņojumos par militārās industrijas efektivitāti ir bijusi izteikti optimistiska.

Šā gada jūnijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins norādīja, ka ieroču ražošanas apjomi ir paaugstināti vairāk nekā divas reizes, bet augstākās pieprasījuma kategorijās pieaugums ir pat desmitkārtīgs. Tomēr realitātē tas tikai daļēji atbilst patiesībai.

SAB rīcībā esošā informācija neliecina par tik optimistisku situāciju un Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa darbības rādītāju ārkārtēju pieaugumu.

Pirmkārt, noteiktās kategorijās militārās produkcijas pieaugums 2023. gadā ir saistīts ar ražošanas apjomu kritumu 2022. gadā. Tās pamatā ir sekas nepieciešamībai salāgot militāro ražošanu ar apgrūtinātām importa iespējām, kā arī noteiktas industrijas kapacitātes novirzīšana tehnikas remontdarbu veikšanai. Vienlaikus Krievija datos par kaujas tehnikas ražošanas apjomiem iekļauj ne tikai jaunu iekārtu būvniecību, bet vairumā gadījumu arī datus par saremontēto kaujas tehniku vai rezervē esošās kaujas tehnikas pārbūvi, tādējādi radot maldīgu priekšstatu par reālo militārās rūpniecības produktivitāti.

Otrkārt, Krievijas militāri industriālais komplekss saskaras arī ar būtisku darbaspēka iztrūkumu, kas saistīts ar ilgstoši zemajiem demogrāfijas rādītājiem, darbaspējīgo vecuma vīriešu iesaukšanu bruņotajos spēkos, kā arī ar kvalificēta darbaspēka emigrāciju. Tas atsaucas arī uz kopējiem bezdarba rādītājiem, kas 2023. gadā Krievijā sasniedza vēsturiski zemāko 3% atzīmi. Ņemot vērā, ka militārajā rūpniecībā ir īpaši nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks, pārskatāmā periodā šo iztrūkumu Krievijai nebūs viegli aizpildīt.

SAB norāda, ka minēto apliecina arī fakts, ka darbam atsevišķu militāro preču rūpnīcās sludinājumos tiek meklēti darbinieki, sākot jau no 16 gadu vecuma. Turklāt par šo darbaspēku konkurē arī privātā sektora uzņēmumi, kas ražo preces civilajām vajadzībām un vismaz iepriekš spēja nodrošināt konkurētspējīgāku atalgojumu nekā militārā rūpniecībā.

Tā vietā, lai minēto situāciju efektīvi risinātu, Krievijas valdība ķeras pie represīvākām darbības metodēm, paredzot kriminālatbildību par noteikto ražošanas mērķu neizpildi.

Pēdējā gada laikā Krievijā vairāk nekā 400 militārās rūpniecības darbinieku ir tikuši apsūdzēti par valsts aizsardzības pasūtījumu kavēšanu. Vislielākais apsūdzēto darbinieku skaits ir tieši aviācijas un kuģubūves nozarēs, kas liecina par to, ka šīs nozares saskaras ar īpašām grūtībām efektīvi turpināt savu darbību.

Jāņem vērā, ka Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu lielākoties sastāda valsts kapitālsabiedrības, saglabājot mantoto PSRS laika komandekonomikas plānošanas modeli, kur lēmumu pieņemšana par rūpnīcu darbību notiek centrālajā aparāta un Krievijas valdības līmenī.

Tas ir radījis situāciju, kurā militārajā industrijā ir vērojama neefektivitāte un tā jau ilgu laiku saskaras ar strukturālām problēmām.

Līdz ar to pašreizējos apstākļos pat pieaugošās investīcijas aizsardzības industrijā nenes vēlamo atdevi.

Lielā mērā pieaugošie izdevumi aizsardzībai vietām tikai kompensē iepriekš radušos finansiālos zaudējumus un negūtos ieņēmumus no militāro preču eksporta, nevis reāli paaugstina ražošanas apjomus.

Tomēr SAB vērtējumā Krievija vēl joprojām var paļauties uz liela apjoma militārām rezervēm, ko tā ir izveidojusi ilgā laika periodā pirms 2022. gada februāra. Šis ir nozīmīgs nezināmais faktors, kas liedz precīzi prognozēt to, cik ilgi Krievija būs spējīga turpināt karadarbību Ukrainā līdzšinējā apmērā pie ievērojamiem dzīvā spēka un militārās tehnikas zaudējumiem.

Vienlaikus ir skaidrs, ka bez to intensīvas atjaunošanas pie esošās karadarbības intensitātes rezerves neizbēgami tiks izsmeltas. To atspoguļo arī Krievijas aktīvie mēģinājumi meklēt savu sabiedroto valstu atbalstu, tostarp Irānas un Ziemeļkorejas, lai pēc iespējas kompensētu patērētos munīcijas un zaudēto militāro iekārtu apjomus. Tāpat, kā norādījušas atsevišķas Krievijas valdības amatpersonas, nozīmīgu lomu šajā jautājumā ieņem Ķīna.

Ieilgstot karam un pieaugot nepieciešamībai pēc munīcijas, Krievija no savām rezervēm ir spiesta izdot munīciju un militāro tehniku, kas ir zemākas kvalitātes vai ar iztecējušu derīguma termiņu. Jau šobrīd atsevišķos gadījumos frontē Krievijas pusē ir fiksēti gadījumi, kad piegādātā munīcija izrādās brāķēta, liedzot vienībām veikt tām noteiktos kaujas uzdevumus.

Paredzams, ka laika gaitā, konfliktam ieilgstot, šādu incidentu skaits varētu būtiski pieaugt.

Tāpat šī gada vasaras mēnešos fiksēta tendence, ka Krievijas spēki ir taupīgāk piegājuši munīcijas lietojumam, kas varētu liecināt par vairākiem apsvērumiem. No vienas puses, Krievijai ir grūtības nodrošināt vēlamos munīcijas apjomus. No otras puses, to var skaidrot arī ar gatavošanos intensificēt uzbrukumus gaidāmajā rudens un ziemas sezonā, it īpaši pret Ukrainas kritisko infrastruktūru.

Krievijas izvērstais karš Ukrainā un ar to saistītās sankcijas neapšaubāmi ir negatīvi ietekmējušas Krievijas ekonomiku, taču vienlaikus tā ir arī izrādījusi noturību un pielāgošanās spēju šo izaicinājumu priekšā. Šajā ziņā viens no galvenajiem Krievijas ekonomiskās stabilitātes faktoriem ir bijis un būs tās naftas un gāzes cenas eksporta tirgos.

Ilgākā termiņā sagaidāms, ka Krievija centīsies investēt ievērojamus līdzekļus gan savas ekonomikas uzturēšanā un vietējās industrijas attīstībā, gan militāro spēju atjaunošanā.

Vienlaikus esošā Krievijas politika iezīmē nesakritību starp tās ilgtermiņa mērķiem un šī brīža realitāti. Lai arī Krievijas valdība vēlas veikt strukturālas ekonomiskās reformas, lai virzītos uz augstākas tehnoloģisko ražošanu un "ekonomisko suverenitāti", maz ticams, ka pie pieaugošajiem valsts sektora budžeta pieprasījumiem, aizsardzības tēriņiem un sociālajām izmaksām to tuvākā nākotnē būs iespējams sasniegt.

Ļoti iespējams, ka iezīmēsies pretēja tendence – lai spētu uzturēt aizvien augstākus militāros tēriņus, kas kopumā nes zaudējumus, nevis reālu pienesumu ekonomikai, būs vērojama Krievijas ekonomikas primitivizācija.

Būtiski ekonomiskie satricinājumi īstermiņā ir maz ticami, savukārt iespējamās ilgtermiņa ekonomiskās sekas Krievijai ir grūti prognozēt. Tomēr Krievijas gatavību un spēju turpināt karadarbību Ukrainā nedrīkst novērtēt par zemu.

Tās rīcībā vēl joprojām ir nepieciešamie resursi un ievērojamas militārās rezerves, lai turpinātu karu.