'Ticība Dievam ir mans ceļa spieķis' - Ģertrūdes baznīcas mācītājs Skuja svin 100 gadu jubileju  (1)

1923. gadā dzimušais Romāns Skuja par mācītāju tika ordinēts 1976. gadā, laikā, kad šāds solis prasīja lielu drosmi. "Tas nenotika tā pēkšņi, tas nāca visa mūža garumā. Mani vecāki gāja baznīcā, viņi bija ticīgi cilvēki. Galvenais ir aicinājums kalpot Dievam, un es to atradu. Tas notika padomju laikos, un man bija vajadzīga liela drosme uzņemties mācītāja darbu. Bez drosmes un ticības pārliecības es neko nebūtu paveicis," portālam "Delfi" uzsvēra Skuja.

Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā viņš kalpoja no 1973. līdz 2009. gadam, tas bija brīdis, kad draudze bija sarukusi, savukārt padomju vara gribēja krāšņo baznīcu slēgt ciet un ierīkot tur koncertzāli. Skuja atceras, ka 1970. gados vecāki mācītāji nav vēlējušies kalpot Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē, lai viņiem nebūtu tā nelaimīgais pienākums "pielikt baznīcai atslēgu". Tad par draudzes ganu kļuva Skuja, kurš ar savu enerģiju un temperamentu atgrieza baznīcā dzīvību.

Padomju laikos vara dažādi centās apspiest baznīcu, mācītājam Skujam paralēli nācās strādāt laicīgu darbu - Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kustības dienestā. Bijuši gadījumi, kad garāmgājēji baznīcas logos svieduši akmeņus, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šie paši cilvēki nākuši uz baznīcu. Tāpat okupācijas gados ar ziedojumu palīdzību izdevās uzturēt baznīcu un pat to izremontēt. Skuja atceras, ka viņš pats kāpa augšā uz sastatnēm krāsot dievnama sienas. Viņa draudzē tolaik bija ne tikai "vienkārši cilvēki", bet arī ārsti un mākslinieki, ļaudis, kuri nav baidījušies iet baznīcā.

Kā novēroja portāls "Delfi", šīs svētdienas dievkalpojumā, ko vadīja arhibīskaps Jānis Vanags un Rīgas diecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants, Romāns Skuja aktīvi piedalījās, tērpies amata tērpā un stāvot altāra daļā.

Mācītājs sanākušajiem arī teica sprediķi, uzsverot, ka šis dievkalpojums ir pateicības brīdis viņa simtgades jubilejā, pateicības brīdis Dievam, kura rokās ir laiks, un kurš Skuju vedis cauri "dzīves baltām un nebaltām dienām". Viņš pateicās Dievam, kurš viņu vadījis un sargājis līdz šim, kā arī lūdza žēlastību, lai tiktu vadīts un sargāts vēl tajās mūža dienās, kas "ir noliktas".

Akcentējot laika ātro ritējumu, Skuja ar pateicību pieminēja savu tēvu un māti, sakot, ka tēvs bijis "spēcīgs miesas uzbūvē" – bijis čempions laušanās sportā, savukārt māte strādājusi slimnīcā. Skujam šķietami bijis ieprogrammēts iet mātes pēdās, taču "dzīves vēji un ceļi" aizveduši "citā, nevis mātes lolotā ceļā".

Viņš veltīja pateicības vārdus saviem amata brāļiem – sevišķi arhibīskapam Vanagam un draudzes mācītājam Grantam, par iespēju būt šajā dievkalpojumā dievnamā, kurā viņš kalpojis ilgus gadus un vienmēr bijis nomodā par to, "lai Dieva vārds tiktu sludināts tīrs un skaidrs". Skuja pateicās tiem, ar kuriem kopā viņš kalpojis šajā draudzē – ērģelniekam Ilmāram Lāmam, atceroties, ka Lāms vienmēr bijis katrā dievkalpojumā, kurā kalpojis Skuja, kā arī uzturējis kārtībā unikālo un brīnišķo instrumentu – baznīcas ērģeles.

Skuja atminējās arī draudzes priekšnieku Pēteri Cielavu, kurš gādājis visas kalpošanai nepieciešamās lietas, kā arī iestājies par to, lai draudze netiktu slēgta. "Es pateicos visiem maniem līdzgājējiem" laikā, kas sakritis ar Latvijas okupācijas posmu, kad cilvēki baidījušies cits citam uzticēties.

Tāpat Skuja arī veltīja kaismīgus pateicības vārdus jaunajai paaudzei, tostarp studentu korporācijai "Latvia", kuras pārstāvji bija klāt dievkalpojumā. "Jaunajai paaudzei ir jānāk, tā nesīs jaunu spēku, mīlestību," teica mācītājs, sakot, ka bez jaunās paaudzes neko nav iespējams darīt, "lai Latvija plauktu un zeltu".

"Slava un gods Latvijai," teica garīdznieks. "Es atceros arī tos brīžus, kad bija jābaidās," sprediķī teica mācītājs, jo bijuši cilvēki ar citu ideoloģiju, kas draudzi un baznīcu spieduši un mēģinājuši pakļaut, sagrozot patiesību. "Neapšaubāmi, tas laiks ir pagājis un vairs neatgriezīsies, jo mēs varam brīvi elpot un dzīvot, mēs varam brīvi lūgt Dievu, kad mēs to gribam", viņš teica.

Tāpat savā sprediķī viņš pieminēja arī savu sirdslietu un hobiju – gleznošanu, sakot, ka šī nodarbe bijusi tā, kas ļāvusi noslāpēt negācijas, kam bijis jāiet cauri ikdienā. Viņš ņēmis krāsu kasti un devies dabā. Tāpat Skuja tajā laikā "komponējis šaha uzdevumus", kas bijusi izslēgšanās no nepatīkamās realitātes. "Mīļie draugi, jūs nemaz nevarat iedomāties šo okupācijas laku. Kas esat pārdzīvojuši, to ziniet," viņš teica un uzsvēra, ka ticība Dievam ir bijis tas ceļa spieķis, kas "visu saturēja un veda kopā".

"Paliksim, mani mīļotie, ticībā, nesalaužamā ticībā. Arī tad, ja dzīvē ir grūti, ticība ir tā, kas vedīs pretī tam, kurp ejam. Lai Dievs palīdz un svētī šajā laikā un mūžīgi," sprediķi noslēdza Skuja.

Pēc sprediķa Skuja tika sveikts ar aplausiem.