Mānījās, lai kļūtu par Latvijas pilsoni – termiņa skaitījums pilsonības atņemšanai atbilst Satversmei

ST uzsvēra, ka persona nevar paļauties uz pilsonības saglabāšanu, ja tā iegūta negodprātīgā ceļā.

Vienlaikus ST norādīja uz iestāžu un tiesu pienākumu netipiskos gadījumos vērtēt lēmuma par pilsonības atņemšanu samērīgumu.

ST informēja, ka tā rakstveida procesā izskatījusi lietu, kas ierosināta pēc Senāta pieteikuma.

Senāts vērsās ST, jo tā tiesvedībā esošajā lietā personai pilsonība ir atņemta tāpēc, ka šī persona 1995. gadā, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsoņu loka, noklusējusi faktu, ka tai ir citas valsts pilsonība.

Saskaņā ar Pilsonības likuma normām Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

Savukārt lēmumu par Latvijas pilsonības atņemšanu šādā gadījumā pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no tās iegūšanas vai atjaunošanas.

Tomēr šā likuma pārejas noteikumos ietvertā apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013. gada 1. oktobrim.

Proti, šīm personām 10 gadu termiņš ir skaitāms no 2013. gada 1. oktobra, nevis no pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas dienas.

Pieteikuma iesniedzējs, apstrīd šo pārejas noteikumu normu, uzskatot, ka tā ir pretrunā Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principam, jo kopējais termiņš, kurā var atņemt pilsonību personai, kas to ieguvusi vai atjaunojusi līdz 2013. gada 1. oktobrim, pārsniedz 10 gadus.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, ST visupirms uzsvēra, ka Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti.

To raksturo citstarp lojalitāte un starp personu un valsti esošas savstarpējas tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka personai pirms Latvijas pilsonības iegūšanas ir jāsniedz atbildīgajai iestādei visa informācija, kas nepieciešama tiesiska lēmuma pieņemšanai.

Persona nevar nezināt, ka rīkojusies prettiesiski, ja tā, piemēram, neinformē iestādi par apstākļiem, kuri saskaņā ar likumu tai liedz būt par pilsoni pat tad, ja iestāde tiešā veidā nav pieprasījusi attiecīgo informāciju.

ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā attieksme pret personām ir vērsta uz būtisku valsts interešu aizsardzību. Tam, kuras personas veido suverēnās varas avotu – Latvijas tautu –, ir būtiska nozīme ikvienā tiesiskā demokrātiskā valstī.

Tieši pilsoņi, aktīvi līdzdarbojoties, veido un nosaka valsts dzīvi, arī Satversmē noteiktajā kārtībā piedaloties konstitucionālo institūciju veidošanā. Tādēļ ir svarīgi, lai šīs nozīmīgās funkcijas pildītu tikai tādas personas, kuras par pilsoņiem kļuvušas godprātīgā jeb tiesiskā ceļā, jo tas ietekmē ikviena Latvijas pilsoņa valstisko apziņu un sabiedrības uzticēšanos gan valsts iekārtai kopumā, gan atsevišķām valsts institūcijām.

Tomēr tas, ka likumdevējs ir noteicis konkrētu pilsonības atņemšanas termiņu un tā skaitījumu, neatbrīvo tiesību normu piemērotāju no pienākuma novērtēt lēmuma par pilsonības atņemšanu samērīgumu netipiskos gadījumos, kad attiecīgais lēmums būtiski ietekmē personas pamattiesības.

ST ņēma vērā arī to, ka fakti, par kuriem persona var sniegt nepatiesas ziņas, var būt ļoti dažādi. Turklāt šo ziņu noskaidrošana objektīvi var būt apgrūtināta, sevišķi ja tās ir saistītas ar potenciālu iekšējās vai ārējās drošības apdraudējumu un tās vismaz daļēji ir iegūstamas izlūkošanas ceļā.

Tādēļ šo funkciju veikšanai var būt nepieciešams papildu laiks.

Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka norma, kas nosaka Latvijas pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu gadījumos, kad persona pilsoņa tiesību atjaunošanas vai naturalizācijas procesā rīkojusies negodprātīgi, atbilst Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.