Liegums pret Covid-19 nepotētajiem deputātiem piedalīties Saeimas darbā neatbilst Satversmei

Lieta tika ierosināta pēc 13. Saeimas deputātes Jūlijas Stepaņenko konstitucionālās sūdzības.

Stepaņenko norādīja, ka līdz 2021. gada 15. novembrim nebija uzrādījusi Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai apstrīdētajā normā norādīto sertifikātu, tādēļ viņai, atbilstoši apstrīdētajai normai, tikusi liegta dalība Saeimas darbā gan klātienē, gan attālināti, proti, viņas iespēja pildīt Saeimas deputātes pienākumus bijusi atkarīga no tā, vai viņa ir vakcinējusies pret Covid‑19 infekcijas slimību.

Tādējādi esot aizskartas pieteikuma iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības piedalīties valsts darbībā.

Stepaņenko tiesai uzsvēra: kaut arī apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums varētu būt bijis saistīts ar sabiedrības veselības un drošības aizsardzību, tas neesot bijis samērīgs.

Viņas ieskatā šo mērķi varēja sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, piemēram, nodrošinot regulāru Covid‑19 testu veikšanu visiem Saeimas deputātiem, ja Saeimas darbs notiek klātienē, vai arī pieļaujot Saeimas darbu attālināti.

Turklāt sabiedrības gūtais labums esot mazāks nekā Stepaņenko tiesībām nodarītais kaitējums, jo, pirmkārt, Covid‑19 vakcīnām pastāvot būtiskas blaknes un, otrkārt, trūkstot zinātnisku pierādījumu par vakcīnu radītās imunitātes ilgumu un to spēju ierobežot Covid‑19 izplatību.

ST apstrīdēto normu atzina par spēkā neesošu no brīža, kad tika aizskartas Stepaņenko tiesības. Tas nozīmē, ka pieteikuma iesniedzēja varēs arī pieprasīt algu par laiku, kad viņai tika liegtas tiesības piedalīties Saeimas darbā.

Tiesa uzsvēra, ka deputāta balsstiesības nevar tik atņemtas, bet atsevišķos brīžos var tikt ierobežotas. Atbilstoši apstrīdētājai normai, deputātam bija nepieciešams Saeimai iesniegt medicīniskus dokumentus, lai turpinātu darbu.

ST arī atzīmēja, ka zināmu laiku Saeimas sēdes notika attālināti, kamēr komisijas sēdes gan norisinājās hibrīdā režīmā. Ņemot vērā, ka Stepaņenko nebija iesniegusi dokumentus, kas apliecinātu vakcināciju pret Covid-19 vai tiesības to nedarīt, viņa nedrīkstēja piedalīties Saeimas sēdēs. Stepaņenko sēdēs piedalījās kā klausītāja, taču nevarēja pilnvērtīgi īstenot savas deputātes pilnvaras.

Tiesa arī secināja, ka ikvienam Saeimas deputātam ir īpaša loma Latvijā kā parlamentārā demokrātijā. Arī tāds viedoklis, ko pauž tikai viens vai daži Saeimas deputāti, ir būtisks Saeimas darbā. Saeimas deputāts var pārstāvēt tautu, tostarp paust tautas gribu, tikai tad, ja viņam tiek nodrošināta iespēja izmantot tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, runas tiesības un tiesības balsot.

"ST nav šaubu, ka apstrīdētā norma pieņemta atbilstoši normatīvo aktu prasībām," uzsvēra tiesa, piebilstot, ka tāpat neesot šaubu par normas saprotamību. Tāpat tiesa secināja, ka apstrīdētā norma pieņemta likumam atbilstošā kārtībā.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu, kas viņai liedza piedalīties Saeimas un tās komisiju attālinātajās sēdēs, ST secināja, ka šis liegums bija vērsts uz vakcinācijas aptveres palielināšanu, lai panāktu ar Covid-19 inficējušos personu skaita samazināšanos, tādējādi atvieglojot slimnīcu noslodzi un visu veselības aprūpes sistēmu. Tātad apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma leģitīmais mērķis bija sabiedrības labklājības aizsardzība.

ST gan vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan solidarizēšanās ar sabiedrību Covid-19 krīzes pārvarēšanā un sabiedrības uzticēšanās Saeimai un valstī īstenotajai Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības politikai ir būtiskas vērtības, tās tomēr nevar tikt atzītas par leģitīmu mērķi, kura dēļ būtu ierobežojamas Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas darbā.

Stepaņenko tiesai bija norādījusi, ka, viņas ieskatā, norma tika pieņemta nekorekti, jo starp pirmo un otro lasījumu bija vien viena stunda.

"Nav izskaidrojuma kāpēc likumdevējs laikā, kad jau varēja prognozēt saslimstības samazināšanos, laicīgi nesāka izvērtēt iespēju atcelt apstrīdēto normu", atzīmēja tiesa.

Spriedumā tiesa uzsvēra, ka deputātiem noteiktie ierobežojumi saglabāti pārlieku ilgi, salīdzinot ar pārējām profesijām – stingrie ierobežojumi bija palikuši vien nozarēm, kurās bija sagaidāms ilgstošs kontakts ar cilvēkiem.

ST uzsvēra, ka likuma leģitīmie mērķi varēja tikt sasniegti citiem līdzekļiem.