Par cīņām ar sarakstiem galvās un to zaļo zirnīti: Saruna ar teologu Kasparu Simanoviču

Jūs ļoti ilgi esat bijis tāds klasiskais mācītājs ar draudzi. Droši vien, ka Ziemassvētku laiks tolaik bija saspringtāks – vairāk dievkalpojumu nekā ierasts, turklāt daudzi, kas ikdienā to nedara, arī atceras, ka grib aiziet uz baznīcu. Taču šobrīd mēs tiekamies mazās, mājīgās biedrības "Elizeja" telpās. Pieļauju, ka tagad Ziemassvētku laiks kā mācītājam jums ir citādāks.

Jā, pavisam noteikti. Kā mācītājam man ir savādāks šis laiks un arī visa mana dzīve, kopš es esmu aizgājis no Rīgas Lutera draudzes. Tādu klasiku mācītāja aktivitāšu ir ļoti maz. Ja nu kādas bēres kāds aicina novadīt vai, lūk, mūsu iknedēļas svētbrīži klātienē.

Reizi nedēļā mums ir arī tā saucamā Elizejas svētdiena, kad noturam dievkalpojumu interneta vidē, kuru var skatīties tiešraidē un vēlāk ierakstā. Tas man savukārt atgādina tādu noslēdzošo posmu Lutera draudzē, jo bija kovid laiks un bija jāieraksta svētbrīži. Mācītāja aktivitāšu ir mazāk, bet tas nenozīmē, ka citu aktivitāšu būtu mazāk. Dzīve turpinās.

Ja būtu iespēja Ziemassvētku vakarā uzstāties ar sprediķi Rīgas Domā, ekumēniskajā dievkalpojumā, ko translē visai sabiedrībai un kas top jau par tādu arī politisku un sociālu tekstu, ko jūs gribētu teikt?

Man jāatzīst, ka vienalga, vai tas ir Doms, Rīgas Lutera draudze, Kandava vai Sabile, vai Stende. Es Ziemassvētku vakarā vienmēr esmu skatījies plašāk par Bībeles lappusēm, apzinoties kaut vai to, ka tevi klausās arī tie cilvēki, kuri ikdienā nenāk uz baznīcu. Līdz ar to es saprotu, ka man ir jāuzrunā arī viņi un man ir jārunā par tādiem eksistenciāliem jautājamiem.

Nekad no kanceles neesmu runājis par politiskiem jautājumiem. Drīzāk par eksistenciāliem, jo man šķiet, ka Ziemassvētku vakars atver cilvēkā kaut kādu failu, kas pārējā laikā ir bijis aizvērts ciet. Un Ziemassvētku vakarā, ja cilvēks ir ticis līdz baznīcai, viņš ir atvērtāks, daudz domīgāks un tev ir kaut kā jāmēģina uzrunāt, pieskarties, palīdzēt viņam uzdot sev tos eksistenciālos jautājumus.

Vai tam – šai atvērtībai – ir nepieciešama baznīca, vai tas vienkārši ir tāds laiks, kad tā ir iespējama? To prasu, jo ar katru gadu viss tas saraksts, ko vajag izdarīt, tuvojoties Ziemassvētkiem, kļūst aizvien plašāks un intensīvāks. Skolā un dārziņā aizvien vairāk aktivitāšu, dāvanu, vēstuļu, Adventes aktivitāšu, eglītes...

Es piekrītu. Cilvēki ir noskrējušies. Ne tikai noskrējušies, bet nomoka viens otru. Un tādā ziņā es varētu piekrist, ka ir zināma atšķirība, ka, ja tu skrien vienkārši pakaļ tam sarakstam, kurš paliek aizvien garāks, tad ļoti grūti dabūt to atvērtības momentu. Tieši otrādi, tu paliec aizvien neiecietīgāks, dusmīgāks, jo vienkārši iekšējais resurss samazinās.

Un te man liekas, ka, ja tas pārskrējies un "izbesījies" cilvēks tomēr