Harijs un Lora. Latviešu karavīra un liepājnieces 1944. gada mīlas stāsts vēstulēs

Kopā ir 22 vēstules, visas tās ir rakstījusi sieviete, vārdā Lora, savam vīram Harijam, kurš, kā noprotams no rakstītā, atrodas Vācijā. Lai arī tas nav precīzi minēts, no vēstuļu satura var secināt, ka Harijs ir bijis iesaukts Latviešu leģiona 15. divīzijā un Vācijā (iespējams, tagadējā Polijas teritorijā) atradās mācību nometnē. Pirmā vēstule ir datēta ar 1944. gada 20. oktobri, savukārt pēdējā izsūtīta 1945. gada 8. janvārī. Diemžēl līdz "Delfi" nonāca tikai Loras rakstītās vēstules, Harija sūtītās, visticamāk, ir kaut kur noklīdušas.

Tāpat visas vēstules ir bez aploksnēm, tāpēc mēs nezinām abu galveno varoņu uzvārdus un precīzas adreses. Gandrīz katrā no vēstulēm Lora sākumā min, ka tā ir rakstīta Liepājā. Vēstules ir labā rokrakstā un viegli lasāmas.

Noskūpstīt pastnieku

No pirmajā vēstulē rakstītā var secināt, ka Harijs Latviju ir pametis 1944. gada rudenī, un tad arī sākas viņa sarakste ar sievu. Katru Harija vēstuli Lora saņem ar lielu prieku, un kādā no atbildēm viņa raksta, ka no priekiem būtu noskūpstījusi pastnieku, ja vien viņam līdzi nebūtu atnākusi sieva. Lora raksta, ka dienā vīram nosūta vienu līdz trīs vēstules, bet tās visas acīmredzot nesasniedz galamērķi.

"Visu laiku no Tevis nevienu vārdu nebiju saņēmusi. Raudāju kopā ar Betes sievu. Viņa bija saņēmusi piecas vēstules, bet es tikai vienu, un to pašu tikai ar lielām grūtībām, respektīvi, novēlošanos. Bet tagad es uzreizi no pastnieka saņēmu veselas septiņas. Es biju tik laimīga, ka iedevu pastniekam dzeramnaudu. [..] Visi ir liecinieki, ka es aiz bēdām biju palikusi pilnīgi bez spēka. Un tagad tik milzīgs prieks," pirmajā vēstulē raksta Lora