Šogad centra "Marta" rīkotais sieviešu solidaritātes gājiens iestājas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu.
Sanākušajiem rokās bija plakāti, kas vēstīja: "Pati nav vainīga", "Īsti vīrieši par sieviešu tiesībām", "Ja sit tad nemīl", "Nemanīt ir atbalstīt vardarbību". Gājienā devās ne vien sievietes, bet arī vīrieši.
Gājiena dalībniekus uzrunāja centra "Marta" pārstāve Beata Jonite, biedrības "Sievietei paveicās" līdzdibinātāja Marta Kraujiņa, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa priekšnieks Janeks Bahs un filmas "Mana bērnības ķermeņa atzīšanās" režisore Emīlija Karetņikova, norāda LETA.
Rīgai arī šogad garām nav pagājis ziedu "drudzis", kad vīrieši steidz iegādāt puķes.
Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV, kad 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu, bet 1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā, Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu.
Viņu atbalstīja Vācijas sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga. Sākotnēji par svinību datumu tika noteikts 19.marts, bet kopš 1914. gada lielākajā daļā Eiropas valstu šos svētkus svin 8. martā.
Kā vietnē "Facebook", daloties ar Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) ierakstu, norāda vēsturniece Ineta Lipša, "starpkaru Latvijā šīs dienas atzīmēšanu organizēja LSDSP Sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Starptautisko sociālistisko sieviešu dienu Latvijā 20.–30. gados ne reizi nesvinēja 8. martā, bet gan dažādos datumos".
Viņa arī nosauc datumus, kuros šī siena atzīmēta, sākot pat no 11. marta līdz 14. aprīlim 1930. gadā. Savukārt 1925. gadā Latvijā tā svinēta atšķirīgos datumos – 29. martā Rīgā, bet 22. martā Bauskā, Tukumā un Liepājā.
LNA savā ierakstā atzīmē, ka Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, sieviešu dienas idejas propagandētājas bija sociālistes. Šīs dienas galvenais mērķis bija dzimumu līdztiesības principa aktualizēšana, galvenokārt darba tiesībās un citos sociālekonomiskos jautājumos.
Klāra Kalniņa 1934. gadā par pēdējo starpkaru Latvijā atzīmēto sieviešu dienu saka: "Šai dienā sievietes pārdomā savu stāvokli, atgādina citiem par to. Sievietei ir kaut kas sevišķs sakāms. Kaut kas viņu spiež vairāk kā citus, vairāk kā vīrieti" (Sievietes Pasaule, 1934, 1. apr.).
Savukārt populārā tulkotāja Silvija Brice savā ierakstā "Kāpēc man patīk Sieviešu diena" vietnē "Facebook" raksta: "Lai tak Roza un Klāra deg ellē, manīgās trenda izmantotājas bodnieces, turklāt labi apmaksātas. 8. martā, ko priecīgi svin man pazīstamajās valstīs, piemēram, Vācijā un it sevišķi Itālijā, nav runas par komunistu saukļiem. Tie, kuri piesauc te komunismu, nekad nav apjēguši, kas tas komunisms tāds ir".
"Runa ir par sievietēm. Man bija patīkami, nē, pat nav tas vārds, aizkustinoši vērot, kā vīrieši šodien veikalos izraugās ziedus, cik rūpīgi un ar šausmīgu apmulsumu. Un nevajag muldēt par "sieviete ir jāciena katru dienu!" utt. Tak ciena jau. Bet neviens vīrietis neko nespēj atcerēties katru dienu, un te viņam – aleluja! – ir kalendera datums priekšā!," viņa akcentē.
"Jaunībā strādāju izdevniecībā un neatceros absolūti nevienu "iereibušu vīrieti ar noļukušām tulpēm". Vēl arvien glabāju dāvinātās grāmatas ar izdevniecības kolēģu un mūsu autoru autogrāfiem. Protams, katram sava indeve un mendele, enjoy," viņa piebilst.
Jau rakstīts, ka 8. martā starptautiskās organizācijas akcentē sieviešu tiesību jautājumus. Piemēram, Rīgā šogad biedrība "Centrs MARTA" rīko jau sesto Sieviešu Solidaritātes Gājienu pret vardarbību.
Lai gan Latvijā sievietes biežāk uzņēmumos ieņem vadošos amatus, viņu algas ir ievērojami zemākas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
