Patērētāju sabiedrības bērns: Ierobežojam vēlmju sarakstus  (1)

Ja arī jūs uztrauc savas atvases neremdināmās vēlmes pēc arvien jaunām un jaunām mantām, kas pēc vienas dienas vairs nav vajadzīgas, vai arī neapmierina tieksme pēc arvien modernākām tehnoloģijām, runājiet ar bērniem.

Labākie pasaules mārketinga un reklāmas speciālisti mērķtiecīgi strādā uz konkrētām mērķa grupām. Ja pirms 20 gadiem iekārojamākā auditorija bija tīņi, tas tagad tie ir tieši 5-6 gadus veci bērni. Mārketingā šo vecuma grupu sauc "trīs vienā", jo, pirmkārt, jau pirmsskolniekiem ir sava neliela kabatas nauda, kuru viņi labprāt tērē nedārgām rotaļlietām. Otrkārt, naudu rotaļlietām atvēl arī vecāki. Un treškārt, jau bērnībā sākot veidot pozitīvu attieksmi pret konkrētu brendu, arī vēlāk pieaugušais sekos izstrādātajai taciņai un izvēlēsies noteiktu zīmolu preces.

Ja jau iepriekš ir zināms, ka aizejot uz veikalu, bērns prasīs nopirkt mantiņas, labāk neņemiet viņu līdzi vispār. Nevajag kārdināt! Pat konsekventi atteikumi "Nē, nepirkšu" neieaudzinās gribasspēku negribēt to, kas tik kārdinoši un koši tiek reklamēts deguna priekšā.

Cik vien iespējams, izvairieties no reklāmām, īpaši gudri uzbūvētajām TV reklāmām. Bērns, kas visu vakaru pavada, skatoties runājošu leļļu un lidojošu zirgu reklāmas, neapšaubāmi gribēs arvien jaunas mantas. Filmas CD diskos un Internetā vismaz var noskatīties bez reklāmām, kas rezultātā iznāks lētāk nekā kārtējas modīgās mantas pieprasīšana (un nopirkšana). Ar skolniekiem var jau runāt par to, vai viss, ko reklamē, tiešām ir vajadzīgs.

Ar pusaudžiem var aprunāties pavisam nopietni par patērētāju sabiedrību un nepārtrauktās lietu pirkšanas lietderību. Par to, kā izvēli veido reklāma un vai tīnis tiešām grib būt tirgotāju un lielveikalu veidotās ideoloģijas skrūvīte. Vai viņš grib būt reklāmas industrijas manipulēta figūriņa? Galu galā aprunājaties par velti izšķiestajiem energoresursiem un darbaspēku, kā arī dabas piesārņojumu, kas rodas, apmierinot patērētāju sabiedrības rijību.

Ar 7-8 gadus veciem bērniem var vienoties par pirkumiem, izsniedzot viņiem noteiktu daudzumu kabatas naudas. Kabatas naudu viņš drīkst tērēt tā, kā vēlas, bet, ja viss ir iztērēts niekos, papildus nauda viņam izsniegta netiek. Līdzīgi kā pieaugušie atvaļinājumā ārzemēs, arī bērni visvairāk naudas iztērē tieši brīvlaikā. Tas nav iemesls mainīt kabatas naudas apmēru.

Vēl viens veids, kā mācīt bērnu netērēties "pa labi un pa kreisi", ir vecāku ierosinājums par noteikto summu mēneša beigās kaut ko iegādāties. Bērnam ir viens mēnesis laika, lai izdomātu, ko tieši viņš vēlas. Labi palīdz, ja bērns impulsīvi vēlas katru dienu kādu nieku, kas pēc tam mētājas neizmantots.

Iemāciet bērnam argumentēt, kāpēc kāda rotaļlieta viņam ir tik nepieciešama. Paskaidrojums "gribu" vai "tas ir visiem" netiek ieskaitīts. Ja argumenti ir pārliecinoši, kāpēc gan nenopirkt kāroto fotoaparātu vai rotaļlietu.

Noteikti paziņu lokā ir cilvēki, arī bērni, kas īpaši mīl palielīties ar jaunām, brendīgām lietām. Parūpējaties, lai šo "draugu" vietā rodas īsti draugu, bet draudzības pamats ir nevis mantiskais labums un iespēja pacelt pašapziņu uz citu rēķina, bet gan kopīgas intereses un patiesa draudzība. Piemēram, kopīgi hobiji vai interešu pulciņi ir laba vieta, kur rast patiesu draudzību.

Mēs – vecāki, varam izrunāt sausu muti, stāstot par to, cik nevajadzīgi ir tērēt naudu liekām mantām, bet, ja paši esam brendu vergi un ik pēc pāris gadiem nomainām ledusskapi tikai tāpēc, ka tas ir kļuvis nemoderns, tad bērns iemācīsies šo pašu patērētāju modeli.Pat audzinot bērnu, kas nav patērētājs, dažreiz tomēr jāprot arī piekāpties un uzdāvināt vai ļauties un nopirkt bērnam kādu kārotu mantu tikai tāpēc, ka gribas. Tomēr iegādāties mantas, kas pārsniedz pieļaujamo budžetu, arī nevajadzētu. Piemēram, mobilais telefons – iespējams, ka tas arī nav vajadzīgs, ja bērnu katru dienu sagaidāt pie skolas, tomēr ja visiem klases bērniem telefons ir, tad jūsu vienīgais bērns, kas būs bez telefona, var justies ļoti neērti.

Ja bērns ietiepīgi pieprasa to, ko nevarat atļauties nopirkt vai uzskatāt, ka iekārotā manta nav nepieciešama, sakiet to skaidri un strikti, neizmantojiet frāzes "Varbūt kādreiz, citreiz, vēlāk…". Argumentējiet savu lēmumu. Nešaubieties ne mirkli, pacietības un noturības robežas tiks pārbaudītas ar dīkšanu un lūgšanu "Nu nopērc…". Palieciet pie savas stingrās pārliecības.

Tomēr pēc visa audzinošā darba jūsu bērns vēlas jaunu telefonu. Pirms nepilna gada ir nopirkts gluži labs telefona aparāts, bet šoreiz gribas tādu – skārienjūtīgo, kā visiem citiem.
Vispirms noskaidrojiet, kas tieši ir tas, kas vajadzīgs? Labāka fotokamera? Būtiski, ja bērns nopietni aizrāvies ar fotografēšanu. Nebūtiski, ja tā ir tikai vēlme padižoties citu priekšā.

Izrunājiet, kādas ir tās īpašības, kuras cilvēki novērtē – cieņa, draudzība, izpalīdzība, vai tomēr vērtīgas mantas un uz šīs vērtības balstīta draudzība. Kādus draugus sev gribētu bērns – no pirmās vai otrās grupas?

Ja vienoties neizdodas, lēmuma pieņemšanu uz kādu laiku atlieciet. Ir jāpadomā gan jums, gan arī bērnam. Ja nepirkšanas iemesls ir nevis principiāls, bet gan finansiāls, tad skaidri to norādiet – šādam pirkumam naudas nav. Uzstādiet tālejošus mērķus – labi pabeigtas mācību gads vai Ziemassvētki, kad var uzdāvināt arī ko īpaši kārotu.

Ja tomēr iekāroto telefonu vai jebko citu ļoti ļoti ļoti gribās, rakstiet vienošanos. Lai saņemtu kāroto mantu, bērns sasolīs zelta kalnus. Solījumi var piemirsties. Fiksējiet visu uz papīra līguma formā un ar parakstiem. Uzskaitiet savas prasības un arī pienākumu pēc izpildītājiem solījumiem iegādāties kāroto.