Tērpšanās maskās daudzās pasaules valstīs joprojām notiek cauru gadu, piemēram, Venēcijas karnevāls Itālijā vai Nāras parāde Ņujorkā (ASV), taču Latvijā maskošanās tradīcija vairāk raksturīga ziemas mēnešiem. Senāk masku gājieni sākās uzreiz pēc Mārtiņiem – novembra vidū –, kad bija apdarīti rudens darbi, beidzies klusais veļu laiks un bija vairāk brīvas vaļas.
Maskošanās un masku gājiena tradīcija zināma visās kultūrās un zemēs kopš neatminamiem laikiem, sākot no Āfrikas un beidzot ar Austrāliju. Senatnē maskā ietērpies cilvēks kļuva par kādu zvēru vai pārdabisku būtni, kas simboliski iezīmēja saikni starp šo sauli un aizsauli, un veica konkrētas, tēlam raksturīgas darbības.
Noārdīt veco un nomest ikdienas pelēko nastu
Ģērbšanās maskā – tā ir pārvēršanās, kad cilvēkam ir iespēja kļūt citam. Ietērpies tā, lai neviens viņu nepazīst, cilvēks vairs nav pats un viņš kļūst patiess. Viņam vairs nav jāizliekas pūļa priekšā un arī pašam sev, kas bieži vien ikdienā notiek pavisam neapzināti, sevi aizsargājot no apkārtējām negācijām.
Maskošanās ļauj atdzīvoties iekšēji, atbrīvoties no zemes smaguma un izlādēt visu to, kas nevajadzīgi sakrājies. Pārģērbšanās un iešana masku gājienā ir kā piedzīvojums, kas pasauli ļauj izjust spilgtāk un pilnīgāk.
Ziemassvētku masku daudzveidība
Latviešiem Ziemassvētku maskas mēdz būt gan cilvēciskas, gan pārdabiskas būtnes, dzīvnieki un dažādi priekšmeti, piemēram, siena kaudze, dzirnavas, sēne, siets vai slota. Mūsu senču tradicionālās maskas ir dzērve, garā sieva, mazais vīriņš, čigāns, kas ved pavadā lāci, nāve, zirgs, kaza un vilks, velns, ragana, jātnieks uz zirga
Tiek uzskatīts, ka, pārģērbjoties masku gājienam, svarīgākais ir nomaskēt galvu un ķermeņa augšdaļu. Kā liecina raksta autores pieredze, vislieliskākās idejas, kā ģērbties, lai dotos ķekatās, rodas pēdējā brīdī, kad izmanto tos apģērba gabalus un priekšmetus, kas pieejami mājās.
Vienkāršākais, kā pārtapt, ir uzlikt brilles, pielīmēt ūsas vai uzlikt liekos matus, vīrietim pārģērbties par sievieti, bet sievietei – par vīrieti. Tradicionālo masku gatavošanai var izmantot kažokādas, dziju, vilnu, lina audumu, pogas, kažoku, vecu grozu, burkānus, sīpolus, vilnas zeķes un cimdus, lakatus u. c. Interesanti, ka agrāk taisīja sejas maskas no bērza vai egles mizas un aitādas, izgriežot mutes un acu caurumus.
Ķekatas iet dziedādamas un dejodamas
Trokšņa un jandāliņa celšanai, ko ķekatas parasti dara, noder veca panna vai katls, pa kuru sit ar karoti, un plastmasas pudele, kurā iebērtas kaltētas pupiņas vai zirņi. Izmainīt balsi, lai savējie nepazīst, ļauj mutē ielikti zirņi, akmentiņi vai tml.
Ķekatnieki, ieradušies noskatītajā lustēšanās vietā, parasti joko, dzied, aicina mājiniekus iesaistīties dančos un rotaļās, prasa cienastu, atdarina tēlus un dzīvniekus, kuru maskās ir tērpušies (kaza badās, zirgs sper, čigāniete zīlē, siets kaisa miltus), ķircina, tirgojas, kūpina kadiķus, pamāca, uzdod mīklas, spēlē mūzikas instrumentus vai grabina pašu gatavotos skaņas rīkus, pastāsta par savām maskām un aicina piebiedroties ķekatniekiem, lai dotos maskoties tālāk uz citu māju vai iestādi.
Visas izdarības ir nerātnas un asprātīgas, taču labsirdīgas.
Ķekatnieki – ļaunuma aizbaidītāji
Aizejiet šogad ķekatās pie kaimiņiem, radiem vai pavisam svešiem cilvēkiem, kam pirmssvētku vai svētku laikā pietrūkst dzīvesprieka, – uz tuvējo pansionātu, bērnunamu vai slimnīcu. Ja ķekatās iesiet pirmo reizi, vislabāk doties pie bērniem, jo viņi ir atsaucīga publika.
Ja maskoties gribat lielākā pulkā, var pievienoties folkloristiem kādā no Latvijas kultūras centriem vai Rīgā Brīvdabas muzejā, kur tradicionāli tiek svinēti ziemas saulgrieži pēc senču tradīcijām.
Savukārt, ja ķekatnieki atnāk pie jums, tad laipni tos uzņemiet – pacienājiet, tenciniet par ierašanos jūsu mājā un iedodiet ko nelielu līdzi cienastam, ja ir tāda iespēja.
Ķekatnieki atnes mājai svētību un auglību, kā arī pasargā to no ļauna.
Iedvesmai, kā ģērbties un ko darīt ķekatās:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
