Profesija - Ziemassvētku vecītis. Ainārs Ašaks par bērnudārzu 'eglēm', Salaveci jūlija vidū un 'Skype'  (1)

Viens no šādiem Ziemassvētku vecīšiem, kurš ir pazīstams arī plašākai sabiedrības daļai, ir Ainārs Ašaks. Ikdienā - Valsts sociālās aprūpes centra "Ezerkrasti" kultūras darba organizators un muzikants, bet gada nogalē – pilnas slodzes Ziemassvētku vecītis.

Lai noskaidrotu ko vairāk par Aināra profesiju, uz sarunu aicinājām pašu Ziemassvētku vecīti, noskaidrojot gan to, kā šis amats ienāca viņa ikdienā, gan profesionālos stiķus un to, kāda ir viena diena Ziemassvētku vecīša dzīvē.

"Ziemassvētku vecīša gaitas sāku kā zaļš gurķis 17 gadu vecumā. Ar to nodarbojās mans onkulis, kurš iesaistījās dažādās kultūras dzīves aktivitātēs. Tā nu es, redzot sarkano Salaveča halātu, kas karājās uz durvīm, nolēmu roku izmēģināt arī pats. Sākumā tas vienkārši bija kā piepelnīšanās veids otrā kursa studentam, līdz nu jau teju 30 gadu garumā ar to nodarbojos nopietni," stāsta Ainārs, atklājot, ka jau pēc pāris dienām sāksies darbiem piesātinātākais laiks gadā.

"Kā Ziemassvētku vecītis viesojos gan lielveikalos, gan privātos un korporatīvos pasākumos. Braucu arī uz bērnudārziem un skolām, kā arī dodos pie ģimenēm uz mājām. Laikam ejot, ir mainījušies gan mani tērpi un atribūti, gan arī darba metodes.

Tā kā šis ir tehnoloģiju laikmets, laikam līdzi iet arī Salavecis, kurš vairs nedrīkst būt vienkārši folkloras tēls. Esmu ieviesis jaunu veidu, kā uzrunāt bērnus, kuri Ziemassvētku vecītim patiešām tic – pirms dodos pie viņiem, piezvanu, izmantojot Skype. Tā nu bērns redz, ka tūlīt, tūlīt pie viņa ieradīsies Salavecis, un īstenības sajūta ir uzburta," stāsta Ainārs.

"Darbiem piesātinātākais laiks ir aptuveni no 15. līdz 27.decembrim, kad dienā gadās arī vairāki pasākumi vienlaicīgi. Tad nu ej, smaidi un centies neizrādīt, ka savā kostīmā esi sasvīdis un vispār noguris," smej Salavecis, piebilstot, ka Ziemassvētku vecīša pienākumu pildīšana ir kļuvusi par ģimenes mazo biznesu.

"Tā kā man nav autovadītāja apliecības, uz pasākumiem mani izvadā sieva. Dodoties uz darbu, gan bieži gadās nobīdes no laika sastrēgumu dēļ, kas Ziemassvētku vecītim liek kavēties. Tāpat nākas rēķināties ar dažādām neplānotām ķibelēm.

Piemēram, reiz meža vidū palikām ar caurdurtu riepu. Nācās vien rausties no mašīnas ārā un doties atpakaļ pie cilvēkiem, kuri Salaveci jau bija pavadījuši, lai lūgtu palīdzīgu roku. Protams, viņu pārsteigums bija liels, tomēr mājas saimnieks atrotīja piedurknes un nāca palīgā," atminas Ainārs.

Protams, šādā amatā darbojoties, neizpaliek arī kuriozi, ko Ziemassvētku vecītis atminas ar prieku.

"Spilgtā atmiņā ir palicis gadījums, kad jūlija vidū ar visu Sniegbaltīti pie sāniem devos uz Berģiem, lai apsveiktu kādu meitenīti dzimšanas dienā. Viņas vecāki Salaveci simboliski uzaicināja, lai es meitu apsveiktu viņas Jaunajā gadā. Tā nu tur dārzā stāvēju – apkārt pilnos augļos upenes, ķiršu ķekari, un visam pa vidu es – Ziemassvētku vecīša tērpā.

Kādu citu reizi savukārt viens puisis palūdza, lai aizbraucu uz Āgenskalnu apsveikt viņa mīļoto. Ierodos, bet tur priekšā sievietes vīrs. Izrādījās, viņi bija mīļākie," smej Ainārs.

Taujāts par svētku sajūtu un tās nosargāšanu paša sirdī Ziemassvētku vecītis gan atbild, ka jau sen neizjūt īpašo gaidīšanas prieku.

"Gada nogale man ir laiks, kad varu nopelnīt lieku naudiņu, ar ko nomaksāt rēķinus un iepriecināt paša ģimeni.

Tomēr tā vārdā svētkos ar tuvākajiem kopā pabūt nesanāk. Līdzīgi ir arī Jāņos un Jaunajā gadā – domāju, ikviens, kurš darbojas kultūras jomā, mani sapratīs.

Tā nu tagad gribas turēties tālāk no viesu namiem un visām svinībām, jo to jau ir gana. Pat savu dzimšanas dienu izvēlējos svinēt pēc iespējas neierastākā vidē – ar ģimenes draugiem uzkāpām uz prāmja un aizbraucām uz Zviedriju.

Protams, šī svētku sajūta ir zudusi, tomēr visumā darbam, kas paredz piecas bērnudārzu "egles" vienā dienā, ir arī savi ieguvumi. Citādi taču es to nedarītu," pasmaida Ašaks.