Ik gadu bērni Ziemassvētkus gaida kā lielu brīnumu, it īpaši mazākie ķipari, kuri no visas sirds tic, ka dāvanas atnes īsts Salavecītis vai viņa čaklie palīgi rūķi. Taču, kā vecākiem izdodas nemanāmi nolikt dāvanas zem eglītes, ja atvase nespēj vien novērst acis no tās cerībā sastapt pašu nesēju ar kuplo, balto bārdu? Un, kurā brīdī tās glīti sasaiņot, ja bērns visu laikus ir līdzās? Piedāvājam izlasīt foruma Cālis.lv dalībnieku pieredzi un ieteikumus.
- " Dāvanas saiņojam, kad mazie guļ. Pagājušogad speciāli uzstādīju modinātāju uz diviem naktī. Pēc tam dāvanas noliekam zem eglītes. Lai ticamības moments būtu vēl lielāks – ar zobupastu uz grīdas līdz logam sazīmēju mazas pēdiņas!"
- "Bērnudārzā kā katru gadu bija pasākums ar Salaveci. Man bija uzdots saiņot dāvanas. Meita to redzēja un jautāja, kāpēc to daru. Paskaidroju, ka Salavecis man lūdza palīdzēt, jo pašam ļoti daudz darba – meitai tādi prieki! Viņa tic, ka Ziemassvētku vecītis ir īsts! Pagaidām gan viņu dzīvē ne reizi nav redzējusi, jo līdz šim katru gadu Ziemassvētku laikā slimoja un eglītē nepiedalījās. Šogad nelāgo tradīciju lauzīsim! Meita ļoti gaida šo tikšanos, mājās visu laiku runā par Salaveci un zīmē zīmējumus, ko viņam dāvināt."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
