Kā izmainās Ziemassvētki, kad ģimenei pievienojas suns?  (2)

Mūsu ģimenē Ziemassvētki ir gada lielākais notikums, kas tiek cītīgi 11 mēnešus gaidīts. Jau pirms adventes laika, kad zemi vēl klāj brūnas lapas, mājā dzirdamas pazīstamās Ziemassvētku dziesmas, prātā maldās agrīnas dāvanu idejas un plāni, kādu krāsu bumbiņas šogad likt eglītē. Kad ģimeni papildināja pirmais suns Keta, svētku tradīcijas gan nedaudz tikai izmainītas un pielāgotas mīlulim.

Pašlaik mūsu ģimenē dzīvo jau divas takšu meitenes - 11 gadus vecā Keta un četrus gadus vecā Elisona. Viņas ir iemācījušās savā starpā sadzīvot un svētkus noteikti gaida tikpat ļoti, cik saimnieki.

Zem mūsu ģimenes Ziemassvētku eglītes dāvanas tiek sagādātas arī viņām. Tās ir iesaiņotas un noliktas zem egles - tur tās paliek līdz pat pašam vakaram, kad arī saimnieki izsaiņo savas.

Sākumā bija grūti suņus pieradināt, ka viņām zem egles ir paslēpts gardums, kuru nedrīkst paņemt un sākt baudīt uzreiz, jāgaida vakars. Ar gadiem suņi jau zināja, ka zem eglītes jāmeklē dāvanas un, pat tad, kad tās vēl nebija sarūpētas, pāris reizes dienā egles teritorija tika izostīta un pārbaudīta, vai tik kādā no kastītēm un saiņiem nav arī viņu dāvana.

Ziemassvētku mantiņas gan suņus īpaši neinteresē, bet ticu, ka daudzās ģimenēs tā arī varētu būt problēma, bet spīguļi un rotājumi laikam vairāk piesaista kaķus. Ūdens krājumi gan svētku kokam jāatjauno ik dienu, jo Ketai un Elisonai to tīk pa dienas vidu izlakt gandrīz vai tukšu.

Ar mammu katru gadu Ziemassvētku vakarā devāmies uz tuvāko baznīcu dziedāt svētku dziesmas. Pastaiga caur pilsētu, kura rotājas uguntiņām un lampiņām, baltais sniegs un pacilājums vienmēr dubultoja svētku sajūtu. Pirmos gadus uz stundu, divām Ketu atstājām mājās vienu, bet, kad ģimenē mums parādījās jau divi suņi, jutāmies slikti, ka Ziemassvētku vakarā dzīvnieciņi tiek atstāti vieni.

Lai cik ļoti tradīcija bija iemīļota un ierasta, no tās atteicāmies, lai Ziemassvētku vakarā neviens nebūtu mājās viens, bet arī suņi kopā ar ģimenes locekļiem gaidītu svētku vakaru.

Lai gan uguņošana parasti notiek Jaunajā gadā, daudzi cilvēki svētku salūtu šauj arī Ziemassvētkos. Ketai, kas gan ir vecākā no suņiem, šīs skaņas vienmēr rada ļoti lielu izbīli, tāpēc Ziemassvētkos līdz ar eglītes un dzīvokļa rotāšanu, zem virtuves galda tiek iekārtots arī svētku slēpnis, kur nabaga dzīvniekam patverties no skaļajiem trokšņiem.

Kaimiņi svētku laikā kādreiz aicināja visus doties ārā un atzīmēt svētkus ar mazu uguņošanu - arī mūs, tomēr, domājot par bailīgo suni, no šīs tradīcijas esam atteikušās.

"Svētku laikā, kad uguņošana nav tikai Jaungada naktī, bet ik pa laikam pat visas brīvdienu nedēļas garumā, cilvēkam noteikti vajadzētu būt blakus savam sunim, īpaši, ja viņš zina, ka dzīvnieks ir ļoti tramīgs un bailīgs no šādām skaņām. Ja suns tiek atstāts viens, rodas papildu stress un bailes," pamāca Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas 3. daļas komandieris Krišjānis Mincenbergs.

Ja suns dzīvo ārpus mājas, jāizvērtē, vai viņu var tur atstāt, jo stresa situācijā dzīvnieks var norauties no ķēdes, aizmukt, pārlēkt pāri sētai, kaut kur iemukt un sevi satraumēt, skaidro VUGD darbinieks un turpina, ka arī istabā, kur saimniekiem stāv dārgas servīzes, nevajadzētu atstāt mīluli, jo suns uztraukumā var nodarīt bojājumus arī iekštelpās.

Vajadzētu arī izvairīties suņus ņemt līdzi uz lielajiem pilsētas svētku salūtiem, arī tad suns var izrauties, aizmukt un pūlī dzīvnieku atrast būs vēl grūtāk, skaidro Mincenbergs.