Visas Ziemassvētku dziesmas ir pulkā dziedamas, un tajās nav izšķiramas vīriešu vai sieviešu dziesmas. Tās ir bez melodiskiem locījumiem un izrotājumiem, un tām raksturīga skaidra melodika. Vienas un tās pašas melodijas mēdza dziedāt ar dažādiem vārdiem.
Tomēr Ziemassvētku dziesmas latviešiem ir ļoti dažādas, katram novadam ir tikai tam raksturīgas Ziemassvētku melodijas, kuras var atpazīt pēc to refrēniem (piedziedājumiem). Latgales melodijas ir gausākas, svinīgākas, bet Kurzemē tās ir daudz ātrākas, ritmiskākas un jautrākas. Latgalei raksturīgie refrēni ir "kaladū, kaladū", "kalado, kalado" un citi līdzīgi pārveidojumi - "kolado", "kolando", "kolada", "kaledo", "kaladā", "koļada" un "ladu, ladu".
Dažās Latgales dziesmās sastopamie refrēni ir ļoti īpatnēji un atšķirīgi, raksturīgi tikai kādai apdzīvotai vietai - "duido, duido", "judabrū, judabrū", "nukaka, kamudze" vai "olilo, olilo". Vidzemes novadam raksturīgie refrēni ir "totari, totari", arī "tātari, tātari", "tondaro, tondaro", "tolderā, tolderā" un citi līdzīgi piedziedājumi. Kurzemes un Zemgales pusē refrēni ir gari, gavilējoši, parasti aizņem visu dziesmas otru pusi, bieži vien tie vēlreiz tiek atkārtoti, piemēram, "ei da, ei da, ei da dā" vai "indin, din, din dillallā, dāhā, dāhā dallallā".
Lai arī salīdzinoši latgaliešu dziesmas bija lēnākas kā kurzemniekiem, tomēr Ziemassvētku dziesmas kopumā bija skaļas un dejiskas, neatbilstot 19. gadsimta kristīgās baznīcas Ziemassvētku laika svinīgajam klusumam.
Ziemassvētku jautrās maskošanās naktis latvieši sauca arī par danču vakariem, jo visa nakts tika pavadīta dejojot, dziedot un ejot rotaļās. Dziesmas var iedalīt masku ierašanās un apsveikuma dziesmās, apdziedāšanas, mielasta, maģiski simbolisko izdarību dziesmās un atvadu dziesmās, bet visu dziesmu simboliskā jēga, līdzīgi kā masku gājienu jēga, ir svētības un auglības nešana apciemotajam namam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
