Rēzija Kalniņa: Dievs netiek cauri tam troksnim, kas valda mūsu galvās

Rēzijai šogad decembris bijis viens no gada darbīgākajiem mēnešiem. Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojis viens no sezonas gaidītākajiem uzvedumiem – aktrises režisētā izrāde "Cilvēks, kas smejas". Tiesa, līdztekus krāšņajām emocijām, kas piedzīvotas pēc 3. decembra vakara, sevi pieteicis arī fizisks un emocionāls nogurums, kas mudinājis uz brīdi apstāties un paraudzīties sev apkārt.

"Gatavošanās pirmizrādei bija fantastisks, interesants un ļoti aizraujošs posms manā ikdienā, tomēr tas paņēma arī ļoti daudz spēka. Pēc pirmajām izrādēm devos uz Franciju pie sava vīra, kurš Versaļā diriģēja baletu "Skaistule un briesmonis". Neilgi pēc ierašanās Francijā saslimu. Zinu, ka šādi mans ķermenis cenšas ar mani runāt – pieteikt to pārgurumu un emocionālā un fiziskā spēka izsīkumu, līdz kādam tas novests. Šķiet, man visa kā bija par daudz. Turklāt emocijas mēdzu turēt sevī, šim sajūtu vulkānam vēlāk izlaužoties atklātībā. Tā nu man nācās uz mirkli apstāties," stāsta Rēzija.

Adventes laiku aktrise dēvē kā tumsas cīņu ar gaismu, kas patiesībā norit katrā no mums: "Kad sastopamies ar mentāliem un fiziskiem izaicinājumiem un negācijām, pirmās sajūtas gluži instinktīvā līmenī ir dot visam sliktajam pretī. Ar tādu pat sparu. Tomēr, globāli domājot, jāatceras, ka patiesībā tas ir vien kārtējais dzīves sniegtais pārbaudījums. Tumsas spēki vēlas mūs novest no pareizā ceļa, iemest grāvī, likt pazaudēt to labo, kas mūsos mīt. Tam nevajag ļauties, un šai laikā to atcerēties, šķiet, ir krietni vieglāk."

Šo tumsas cīņu ar gaismu Rēzija ienesusi arī aktrises un režisores veidotajā koncertprogrammā "Meklētāja Roze", kas no 20. līdz 29. decembrim tiks atskaņota vairākās Latvijas pilsētās, koncertos piedaloties arī grupas "The Sound Poets" solistam Jānim Aišpuram, diriģentam Aināram Rubiķim, dziedātājai Ilzei Dzenītei un "Dailes" teātra aktrisei Ilzei Ķuzulei – Skrastiņai.

"Ja Ziemassvētkus vērtē no tāda ikdienišķa skatpunkta, tad tie saistās ar Salaveci, bluķa velšanu, eglīti, dāvanām… Tomēr patiesībā šai laikā jau dzimst Kristus bērniņš. Turklāt katru gadu no jauna – mūsu sirdīs. Uzskatu, ka Ziemassvētki ir iespēja mums katram ļaut sevī atmosties šim Kristus bērniņam un visam tam labajam un brīnumainajam, ko tas sevī iemieso. Šie svētki, manuprāt, vairāk jāsvin iekšēji, nevis ārēji," teic Rēzija.

Protams, arī aktrises atmiņā ir šīs spīdīgās mantiņas, lāči, piparkūkas un bērna prieks par brīnuma gaidām, kas nav zudis vēl šodien.

"Ziemassvētkos parasti sanākam visi kopā. Tā bija gan bērnībā, gan cenšamies šo tradīciju nezaudēt arī šodien. Man ir tādas spilgtas, pat fiziski sajūtamas atmiņas par Ziemassvētku vakariem bērnībā. Māte mani veda uz dievkalpojumu Mārtiņa baznīcā - atceros, kā stāvēju, rokās bija svecīte, dziedāju svētku laika dziesmas. Gaisā virmoja tā īpašā smarža, tā bija tāda nezūdoša brīnuma un mistērijas sajūta. Kājas, stāvot baznīcā, bija kļuvušas ledusaukstas. Pēc tam, braucot mājās, tās lēnām atkusa. Atceros šo kņudināšanas, durstīšanas, pat nelielo sāpju sajūtu," smaida Rēzija.

"Atnākot mājās, smaržoja mandarīni. Tos varēja dabūt tikai pa blatam, kad radinieki mandarīnus veda no Maskavas. Atceros siltu piparkūku smaržu. Mēs necepām sirsniņas, zvaigznītes un sēnītes – atceros, kā griezām visādas mistiskas formas un tad gaidījām, kā pirmā panna iznāks no krāsns. Dega svecītes, un ik mirkli bija tā sajūta, ka tai vienā mazajā svecītē patiesi dzimst gaisma..."

Taujāta, ko aktrise šogad svētkos vēlētu līdzcilvēkiem, Rēzija atzīst, ka arī pati sev sniegtu vien gluži vienkāršu padomu: "Svētkos aicinu visus, arī pati sevi, izslēgt mobilos telefonus. Skatīties uz āru un apkārt. Ļaut notikt klusumam. Dievs runā tikai caur to – Dievs netiek cauri tam troksnim, kas valda mūsu galvās."