Ziemassvētku brīnums karalaukā - pamiers pie truša cepeša  (1)

Dažreiz lielākā varonība ir nevis stāties pretim ienaidniekam, bet pamanīt, ka pretinieks arī ir cilvēks, un neatņemt dzīvību bez iemesla. Šis ir stāsts par, iespējams, vienu no neticamākajiem Ziemassvētku brīnumiem – Ziemassvētku brīnumu karā.

Vēl divus brīnumainus stāstus par Ziemassvētkiem karalaukā lasi žurnāla “Mājas Viesis” 16. decembra numurā.

Pamiers pie truša cepeša

Elizabete Vinckena bija vācu inženiera sieva, kas kopā ar savu divpadsmit gadus veco dēlu Frici vadīja parastas kara laika ģimenes dzīvi Āhenē, līdz 1944. gadā viņus no pilsētas izdzina sabiedroto bumbvedēji, tādi paši, kādu pataupīja leitnants Stiglers. Elizabete kopā ar dēlu pārvācās uz mazu mednieku namiņu dažus kilometrus no Beļģijas robežas pēc tam, kad uzlidojumā tika sagrauts viņu dzīvoklis un bojā gājis viņas vīrs.

Rietumu fronte jau bija pavisam tuvu, pēdējās dienās Ardēnu ofensīva, izmisīgais vācu mēģinājums mainīt kara gaitu Rietumu frontē bija izjaucis relatīvo mieru. 1944. gada Ziemassvētkus māte ar dēlu plānoja pavadīt divatā pie vakariņu galda, mielojoties ar truša cepeti. Vēlā Ziemassvētku vakarā pie durvīm atskanēja klauvējiens. Elizabete atvēra durvis un sev par pārsteigumu ieraudzīja divus amerikāņu karavīrus, aiz viņiem sniegā gulēja trešais, acīmredzot ievainots. Visi trīs kareivji divas dienas iepriekš bija atšķelti no savas vienības, viens no viņiem bija ievainots kājā, kas brišanu cauri dziļajam sniegam padarīja vēl mokošāku. Kareivji varētu atvērt namiņa durvis ar spēku, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vācu karavīri, taču viņi stāvēja un lūdza patvērumu kā parasti ceļinieki. Amerikāņi nerunāja vāciski, savukārt Elizabete – angliski, taču viņiem izdevās sazināties lauzītā franču valodā. Sieviete atvēra durvis karavīriem, sarūpēja tiem siltu dzērienu un segu ievainotajam kareivim. Amerikāņi savukārt sanesa malku un, kamēr Elizabete gatavoja vakariņas, izklaidēja puiku.

Pēc krietna brīža pie durvīm atskanēja vēl viens klauvējiens. Domājot, ka tie varētu būt vēl kādi amerikāņu karavīri, mātei blakus stāvot, durvis atvēra mazais Fricis. Bet tur stāvēja četri vācu karavīri. Elizabete, bāla kā līķis, pabīdīja dēlu malā un sasveicinājās. Vācu kaprālis un trīs kareivji novēlēja priecīgus Ziemassvētkus un lūdza patvērumu, sakot, ka viņi ir nomaldījušies un nosaluši. Elizabete atbildēja, ka "viņi ir mīļi aicināti pievienoties Ziemassvētku vakariņās kopā ar manu ģimeni un maniem viesiem". Vācu instruktors, kļuvis aizdomīgs sievietes toņa dēļ, noprasīja, vai mājā ir amerikāņi. Par sadarbošanos ar ienaidnieku draud nāvessods, tas ir vispārzināms kara likums, kuru Elizabete zināja ļoti labi, taču viņa saņēmās un pateica tikai vienu teikumu: "Ir Svētvakars, un šeit nebūs nekādas šaušanas." Un pieprasīja, lai karavīri atstāj ieročus ārā. Viņi paklausīja. Pēc tam Elizabete, ievedusi viesus istabā, tādu pašu prasību izvirzīja amerikāņiem, paņēma viņu ieročus, iznesa ārā un sarindoja blakus vācu ieročiem.

Protams, sākotnēji situācija bija ļoti saspīlēta, taču pēc brīža tā sāka atslābt. Savu darīja siltums un truša cepetis, kura smarža izplatījās pa namiņu. Divi no vācu karavīriem zināja angļu valodu, tāpēc iesākās neliela saruna par laikapstākļiem. Vācu karavīri daudz neatšķīrās no amerikāņiem – diviem no tiem bija tikai sešpadsmit gadi, savukārt kaprālim – divdesmit trīs. Pamanījuši, ka viens no amerikāņiem ik pa laikam aprauga savu biedru un uzzinājuši, ka viņš ir ievainots, vācu karavīrs, bijušais medicīnas students, viņu izmeklēja, aprūpēja un paziņoja, ka viss ir kārtībā, taču viņam lielā asiņu zuduma dēļ ir nepieciešama atpūta un miers. Situācija atslāba, parādījās smaids, karavīri spēlēja kārtis un dalījās ar cigaretēm. Pamiers bija iestājies. Vakariņās bija cepts trusis ar kartupeļiem, kam vācu karavīri pievienoja maizi un pudeli vīna. Brīdī, kad Elizabete pie galda teica lūgšanu, mazais Fricis karavīru acīs ievēroja asaras.

Nākamajā rītā vācieši palīdzēja sagatavot nestuves ievainotajam amerikānim, savukārt vācu kaprālis amerikāņu seržantam iedeva kompasu un norādīja ceļu pie savējiem. Uz amerikāņu jautājumu, vai doties uz tuvējo pilsētu, vācietis pakratīja galvu un atklāja, ka tajā iepriekšējā dienā bija iegājusi vācu armija. Saņēmuši no Elizabetes savus ieročus, karavīri viens otram paspieda roku un devās pretējos virzienos.

Šo stāstu pasaulei atklāja ASV prezidents Ronalds Reigans savā runā 1985. gadā Vācijā. Tas bija tik neticams, ka amerikāņu žurnālisti uzsāka izmeklēšanu, lai atrastu kādu no aculieciniekiem. Izrādījās, ka gan Fricis, gan viņa māte karu bija pārdzīvojuši un stāstu varēja apliecināt. Diemžēl nav zināms, kas notika ar vācu karavīriem, taču vēl pēc kāda laika amerikāņu raidījuma "Unsolved Mysteries" ("Neatrisinātas mistērijas" – tulk. no angļu val.) veidotāji sameklēja divus no trim amerikāņu karavīriem. Amerikāņu seržants, kas pēc četrdesmit diviem gadiem satika nu jau pieaugušo Frici, vēl joprojām bija saglabājis vācu kompasu, un abu tikšanās sākās ar seržanta vārdiem: "Tava māte man izglāba dzīvību.”