Šogad kļuvāt par pirmo EP deputātu, kas iekļauts Krievijas "melnajā sarakstā" un pasludināts par "persona non grata". Esat noskaidrojusi par ko šādu statusu izpelnījāties?
Sākotnēji Krievijā tas tika nodēvēts par "Rebekas Hārmsas īpašo gadījumu". Neilgi pēc tikšanās ar jums pie manis ieradīsies Krievijas vēstnieks ES, solīja "pārspriest" notikušo, - tas man liek domāt, ka Krievijā mans vārds nekādā īstā oficiālā sarakstā nemaz nav iekļauts. Ja arī ir, tad tāds saraksts ir ļoti elastīgs, kuru ātri piemēro vajadzīgajai situācijai.
Ziņu, ka esmu "persona non grata", saņēmu Maskavas Šeremetjevas lidostā, vajadzēja parakstīties, ka esmu par savu stāvokli informēta. Man arī paziņoja, ja es centīšos iekļūt Krievijas teritorijā, tad tā tiks klasificēta kā krimināli sodāma rīcība. Bija īsa saruna ar Krievijas ārlietu ministrijas pārstāvi, kurš man jautāja, vai esmu balsojusi par sankciju ieviešanu pret Krieviju. Atbildēju apstiprinoši, izskaidroju savu nostāju un argumentus. Paskaidroju, ka uzskatu Krievijas nelikumīgo iejaukšanos Ukrainas teritorijā kā nepieņemamu. Uz to ministrijas pārstāvis man mierīgi atbildēja, ka tad jau man nevajadzētu brīnīties par piešķirto statusu. Tas nebija oficiālais skaidrojums. Ar to arī mūsu saruna beidzās.
Uz Maskavu devāties, lai tiktos ar Ukrainas armijas piloti Nadeždu Savčenko, kuru Kremlis apsūdz par divu Krievijas žurnālistu nogalināšanu. Ko jūs paredzat, kas ar šo sievieti notiks?
Drīzumā tikšos ar viņas māsu, tad zināšu precīzāk par pašreizējo stāvokli. Ir iespējams, ka viņai "ilgāku laiks" būs jāpaliek Krievijas psihiatru uzraudzībā, kas visai tieši atgādina par PSRS laiku metodēm mūsdienu Krievijā. Viņa šobrīd ir politieslodzītā. Mēs savulaik sekojām līdzīgi slavenajai Mihaela Hodorkovska lietai, mums ar tādu pašu sparu jāizstāv arī Nadežda. Jāatzīst, ka šobrīd viņai nav pievērsta pietiekami ievērojama rietumu mediju uzmanība.
Eiropas Savienība, cenšoties atrisināt Ukrainas konfliktu, aizvien izmanto diplomātijas un ekonomikas sankciju ieročus. Šī taktika ir izgāzusies, - Ukrainā ik dienu joprojām mirst civiliedzīvotāji. Ko iespējams iesākt turpmāk, lai to novērstu?
Ar šo jautājumu es dodos gulēt un mostos katru rītu, nav vienkāršas atbildes. Mēs esam panākuši vairākus uguns pārtraukšanas pamierus, tiesa, īslaicīgus. Krievija piedalījusies šajās parunās un arī piekritusi sadarboties, lai šos pamierus panāktu, tas ir jau vismaz kāds progress. No otras puses, jāatzīst, ka Krievija gan joprojām turpina militāri apgādāt kaujiniekus. Tas, pie kā mums jāturpina šobrīd strādāt, ir ES dalībvalstu vienota nostāja, reaģējot pret Krieviju, piemēram, enerģētikas jomā.
Jūsuprāt, Itālijas EK pārstāve Federika Mogerīni, kura atbild par ES ārlietu dienestu, vai viņa ir īstā persona, kura ar šiem krīzes jautājumiem tiks galā?
Sākumā es biju skeptiska, taču tagad domāju, ka viņai jādod iespēja. Arī savā EP komisāra noklausīšanās reizē viņa sevi ļoti labi parādīja un pārliecināja, ka ir gatava stingri aizstāvēt ES intereses.
Kā vērtējat Vācijas lomu, risinot Ukrainas konfliktu? Berlīne ir sekmīgs ES līderis?
Vācijai ģeogrāfiski, vēsturiski un no ekonomikas aspektiem ir krietni ciešāka saite ar austrumu kaimiņu, līdz ar to tas pat ir zināms pienākums, uzņemties atbildību, risinot sarunas ar Krieviju. Lai gan kopumā Merkele atstāj labas līderes iespaidu, nereti rodas sajūta, ka Vācijai ir pārāk ciešas enerģētikas saites ar Krieviju, līdz ar to, manuprāt, kanclerei daudzos jautājumos ir grūti būt pilnīgi neitrālai.
Pēdējos gados Eiropai bija divi izteikti ārpolitikas intelektuālās domas līderi - Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis un viņa amata brālis Zviedrijā Karls Bilts. Tagad abi šie vīri savus amatus pametuši. Jūs redzat, kuri ir tie politiķi, kuri attiecībās ar Krieviju spēs uzņemties līdzvērtīgu līderu lomu?
Jāpiemin Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, viņš spētu uzņemties līdera pienākumus. Jānorāda, ka mums nepieciešami spēcīgi politiķi, kuri būtu nevis noskaņoti pret Krieviju, bet gan tādi, kuri spēj racionāli izprast Putina politiku, spēj uztvert to reālistiski.
Parunāsim arī par jauno EK. Tikko kā Eiropas Savienība tikusi pie jaunas komisijas Žana Kloda Junkera vadībā. Strasbūras plenārsesijā jūs balsojāt pret šo komisiju, kāpēc?
Iemesli ir politiski. Pirmkārt, man ir jāpiebilst, ka "zaļie" ir patiesi prorietumnieciska EP grupa, līdz ar to nebija viegli balsot pret Junkera komisiju. No vienas puses, jaunais EK vadītājs ir tuvāks tautai, viņu apstiprināja, balstoties EP vēlēšanu rezultātos. Nekad vēsturē EK līdz ar savu tapšanu nav nesusi līdz tādu demokrātiskumu. No otras puses, EK komisāru izvēlē un atlasē šis demokrātiskums pazuda. Eiropas Parlamentā mums deputātiem komisāru noklausīšanās reizēs ir plašas iespējas ietekmēt, kuri būs un kuri nebūs nākamās komisijas pārstāvji, taču šoreiz šīs iespējas līdz galam netika ņemtas vērā, tāpēc arī balsojām pret šādu sistēmu.
Bija komisāri, kurus nevajadzēja apstiprināt?
Neapstiprināja amatā tikai Slovēnijas komisāri, viņa arī parādīja vājas zināšanas par enerģētikas nozari. Bet Spānijas kandidāts, kuram ir acīmredzams interešu konflikts, tiek apstiprināts... Spānijas pārstāvis ieguva atbildību par vidi un klimatu, paralēli esot personiski saistīts ar enerģētikas biznesu.
Runa arī par Ungārijas pārstāvi Tiboru Navračiču, - jauno izglītības, kultūras un jaunatnes komisāru. Viņš ir partijas "Fidesz" biedrs un valsts premjera Viktora Orbana sabiedrotais, bet tagad Eiropā atbildēs par kultūru... tas ir neiespējami. Arī Lielbritānijas apstiprinātais kandidāts Džontans Hils, kura uzdevumus risināt finanšu problēmas, nāk no Londonas biznesa aprindām, tas nerada pārliecību par neitralitāti.
Kāds ir Jūsu viedoklis par Latvijas izvēlēto komisāru Valdi Dombrovski?
Man nav līdz galam izveidojies viedoklis par Dombrovski. Zinu, ka sākotnēji partijas biedriem viņš likās ļoti daudzsološs, taču komisāra noklausīšanās reizē mūsu grupa palika drīzāk ar negatīvu iespaidu, ja godīgi līdz galam iemeslus tam arī šobrīd nezinu, jo nebiju klāt noklausīšanās reizē.
Jūsu partijas grupas sabiedrotā deputāte no Latvijas Tatjana Ždanoka uzskata, ka Dombrovskis ir vājš sociālā dialoga jautājumos...
Ja godīgi, es nezinu kāds ir Ždanokas vārda smagums Latvijā, zinu, ka Saeimas vēlēšanās nupat viņas partija cieta pārliecinošu neveiksmi. Tāpat jāatzīst, ka mums ar Ždanoku bieži bijuši politiskā nesaprašanās un asas debates. Tajā pašā laikā es gan domāju, atsaucoties uz Ždanokas Dombrovska kritiku, ka ir pamatoti runāt par krievu minoritātes problēmām Latvijā.
Tiešām grūti komentēt Ždanokas izteikumus, bieži nesaprotamies. Piemēram, man ir pamatīgi iebildumi pret viņas draudzīgo attieksmi pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina politikas stratēģiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
