"Tādas instrukcijas nav, jo latviešiem nav Ziemassvētku vecīša tradīciju ar senu kultūrvēsturisku jēgu. Nav arī vienotu noteikumu, kā ir pareizi. Latvijā mēs idejas aizgūstam no citu valstu tradīcijām vai izdomājam paši. Tāpēc tas, ko ģimenē izdomā kā skaistu pasaku, arī ir vispareizāk," uzskata psihoterapeite Baiba Purvlīce.
Decembra sākumā nebūt ne visās mājās top vēstules Ziemassvētku vecīšiem. Citās, izrādās, vecītis raksta vēstuli bērniem, vēl citās ģimenēs vecīša tradīcijas vispār netiek piekopta, citviet pie kamīna karājas zeķes, bet vēl kaut kur bērni ar vecākiem čakli gatavo latviešu tradicionālos puzurus.
Ir valstis un kultūras, kurās no paaudzes paaudzē bez izmaiņām tiek nodots stāsts par to, kā vecītis nolaižas pa skursteni, vai atved dāvanas ar ziemeļbriežiem. Par dažādajām Ziemassvētku apdāvināšanās tradīcijām diskutē arī portāla Calis.lv apmeklētāji.
Mēs savas tradīcijas varam veidot paši – to, ko iemācīsim bērniem, tas nākamajā paaudzē jau kļūs par ģimenes tradīciju. Pieaugušie paši var izdomāt savus stāstu, ko pastāstīt bērniem. "Jā, tās tradīcijas, ko mēs tagad piekopjam, visbiežāk ir ārējās tradīcijas, citu tautu un kultūru ieražas, bet, ja tā kopumā ir pozitīvas un labestīgas, tad tur nav nekas slikts, " domā terapeite.
Dažreiz vecāki uztraucas, ka patiesības atklāšana nepiemērotā brīdī par Ziemassvētku vecīša neeksistēšanu varētu radīt briesmīgu vilšanos bērnā. Vai tā ir?
Manā praksē nav nākuši pieaugušie, kas stāstītu par lielu emocionālo traumu pēc Ziemassvētku vecīša maskas krišanas. 4-5 gadus vecie bērni, kas dzīvo vēl tā saucamajā maģiskās domāšanas periodā, tiešām no visas sirds tic vecīšiem, rūķiem un Zobu fejām, bet ar laiku pat bez sevišķas noslēpumu atklāšanas bērni sāk aptvert pasaules uzbūves principus un saprot, ka Ziemassvētku vecītis ir skaista pasaka. Tāpēc arī vēl 11 un pat 16 gados jaunieši var no visas sirds rakstīt vēstuli vecītim ar savām vēlmēm, tādējādi apzināti iesaistoties šajā izdomātajā, bet tik jaukajā ģimenes un svētku tradīcijā.
Nereti vecāki piesola ne tikai dāvanas, bet arī bārienu par aizvadītā gada nedarbiem.
Man ārkārtīgi patika citāts no diskusijas par to, kā vecāki piemēro labas uzvedības un centības standartus sev un saviem bērniem.
"Man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc Ziemassvētku dāvanas vai žagari būtu jāsasaista ar uzvedību visa gada garumā? Un kāpēc šāda saistība attiecas tikai uz bērniem. Ja mēs pašas vēlamies sevi svētkos palutināt ar ko īpašu, mēs taču nesākam sev pārmest par septembra beigās notikušo ķildu ar radinieci vai laikā nenodoto projektu darbavietā un neizlemjam: tā, mīļā, nekādu dārgo kosmētikas krēmu šogad neesi pelnījusi, tev pienākas tikai tā mazā bundžiņa no lētā gala. Vai neieliekam dāvanu maisā prāvu žagaru saišķi savai mātei: tas tev par to, ka tu vēl joprojām neesi atradinājusies no maltās gaļas maisiņu mazgāšanas, žāvēšanas un atkārtotas utilizēšanas."
Ja jau vērtējam bērnu paveikto, tad tikpat godīgi un publiski ir pie vakariņu galda jāizvērtē savs gada veikums, jāpastāsta par nedarbiem un neizpildītajiem solījumiem. Nez kāpēc, bet vecāki pret sevi ir mazāk kritiski, tomēr mēs esam ļoti prasīgi pret bērniem. Citreiz kopā ar dāvanām bērniem tiek uzdāvināts arī žagars – profilaksei pret nedarbiem un niķiem. Cik lielu žagaru saišķi piedienas dāvināt Ziemassvētkos?
Žagars... ja nu vienīgi kā simbolisks mājiens, pārsiets ar rozā lenti, bet tad par nedarbiem jārunā visiem ģimenes locekļiem. Galu galā svētkos nav vēlreiz jāatgādina par aizvadītā gada sliktajiem darbiem, kas droši vien jau neskatāmas reizes pārrunāti un par kuriem jau ir saņemts sods.
Kāpēc vispār ir nepieciešami šādi svētki?
Dzīve norit
cikliski, tāpēc laiku pa laikam ir nepieciešams apstāties, lai padomātu
par paveikto un izdarīto, padomātu, kā iet citiem un ko gribētus izdarīt
nākotnē. Ziemassvētki tam ir piemērots laiks. Bērni savus veikumus
izvērtē, rakstos vēstules, bet arī pieaugušie gada nogalē atskatās uz
aizvadīto gadu. Ziemassvētki jau nav tikai pārēšanās un izšķērdīgu
dāvanu pasniegšanas laiks. Tas ir laiks, lai padomātu par vērtībām, būtu
ar visiem kopā.
Šajos svētkos var iedot sajūtu, ka arī par slikto un nedarbiem var runāt, par savām sliktajām īpašībām var runāt, ka tas nav nekas nosodāms. Ka drīkst atvainoties un palūgt piedošanu. Tik bieži nākas sastapties ar cilvēkiem, kas nespēj atvainoties, jo bērnībā par katru nedarbu un atzīšanos ir stingri sodīti un kaunināti. Tāpēc, apdāvinot bērnus, neiesaiņojiet dāvanā arī vainas un kauna sajūtu. Uzdāviniet bērnam sajūtu, ka viņš ir labs. Tā būs pati labākā dāvana!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!