Grinča kaķene Pīka - izjauc adventes vainagu un nočiepj visas eglītes mantiņas  (1)

Kaķa saimniece Beāte dalās atmiņās, kā mazo mīluli, kuru ģimene dēvē pa Kačegarona šķirnes minku, pirms pāris gadiem atrada kurtuvē, kādus jokus Pīka nemitīgi sagādā ģimenei un kāpēc divas reizes dienā drīkst ēst kūku.

Tā kā klāt jau decembris un aizvadīta Pirmā advente, nedrīkst aizmirst arī to, ka Grinča kaķēnam īpaši ''mīļš'' ir Ziemassvētku laiks, kad mājā parādās tik daudz jaunu objektu, spīdīgu mantiņu, ko paslēpt, un egle, kuras rotājumi minku nekad neapmierina. Kā Beātes ģimene ik gadu pārdzīvo Ziemassvētkus ar mazo Grinču?

Kaķēns ģimenē iedzīvojās netīšām, kā jau tas dzīvē bieži vien notiek. Pie Beātes mammas Maijas darba kurtuvē pieklīda kaķene, skaista ar lielu spalvu, bet nu diemžēl bez saimnieka. Sieviete, kā jau dzīvnieku mīle, sāka barot pamesto minku.

Dzīvē mums visiem pietrūkst mīlestības, ielas kaķiem visvairāk, tā nu rudenī mūsu kurtuves minkai piedzima kaķēni. Rudens kaķēnus mammas sliktāk pieņem un biežāk pamet, vismaz mēs tā esam novērojušas. Iepriekšējiem kaķēniem visiem atrastas mājas, zinām, kur minkas pašlaik mīt, kurš palicis tepat Jelgavā, kurš devies uz laukiem vai citu pilsētu.

2011. gadā rudenī kaķenei piedzima viens mazulis - Pīka. Maija kurtuvē vienmēr iekārtoja kastīti, sedziņas, kur kaķenei izaudzināt savus bērnus. Vienreiz Maija pamanīja, ka vienīgais kaķēns ir vairākas dienas atstāts viens - māte viņu ir pametusi. Mazulis neprata staigāt, arī acis vēl nebija atvērušās, pavisam maza, neaizsargāta radībiņa. Maijai kaķēna palika žēl, atveda mājās, plānojot, ka kamēr atradīs kaķēnam īstos saimniekus, baros un rūpēsies par dzīvnieku pati, nevar jau atstāt dzīvu radību nomirt badā. Ģimenē toreiz jau bija 16 gadus veca kaķene Mikse un kāmis misters Bubinskis.

''Mans patēvs ir vetārsts, zinājām, kā apkopt mazo kaķēnu, kā pareizi barot un rūpēties par tik vāju radību. Mamma brauca uz darbu ar kaķēnu, mazulis auga, un ar katru dienu arvien vairāk saradām ar necerēto rūpju bērnu. Nosaucām kaķi par Pīku, jo kopš bērnības, kad viņai kaut kas nepatika, viņa nevis ņaudēja, bet pīkstēja. Pīka fiziski neprot ņaudēt,'' atceras Beāte.

Kad pienāca laiks atdot kaķi jaunajiem saimniekiem, Pīkai no muguras nogāja spalva. Veterinārārsti teica, ka tās ir nepareizas vielmaiņas un sliktu pirmo nedēļu dzīves apstākļu radītas sekas, kuru dēļ kaķēnam vietām bija kaila muguriņa.

''Sākām šaubīties, vai izdosies atrast cilvēkus, kuri būtu gatavi rūpēties par kaķēnu, kuram, iespējams, šādas veselības problēmas turpmākajā dzīvē var arī atkārtoties. Cik nav tādu cilvēku, kas viņu iznesīs pagalmā un atstās, tā mums ļoti palika viņas žēl, un mazo palaidni paturējām savā saimē,'' atceras saimniece.

Pīka ir ļoti ziņkārīgs kaķis, viņai visur vajag ielīst, izložņāt, paskatīt, bet pie cilvēka mīļoties un rāpties klēpī gan nekad nevēlas.

''Pēc Pīkas domām, mēs dzīvojam viņas mājās, mūsu darbs ir viņu kā ģimenes galvu, protams, nepārtraukti barot. Kopš bērnības, kad bija cietusi badu, visu mūžu kaķenes ēstgriba ir neremdināma. Jau kopš bērnības pērkam labāko barību, tā no trausla kaķīša izaudzis īsts milzenis,'' stāsta saimniece.

Kaķis sver piecus kilogramus, bet spalva ir ļoti gara un vizuāli padara dzīvnieku vēl divas reizes lielāku. "Viņas spalvas ir pat neatvērtās konservu bundžās, ja cilvēki domā, ka reņģes un ķilavas nav spalvainas, viņi kļūdās, jo mūsu mājās arī zivīm ir kažoks,'' smejas Beāte.

Cilvēki jautā, kādas šķirnes kaķis ir Pīka, jo viņa patiešām ir liela, skaista, garu spalvu. Mēs vienmēr atbildam, ka Kačegarons. Cilvēki brīnās, jo tādu šķirni nezinot, tad smejamies - tā kā kaķi atradām katlu telpā (kriev.val - кацегарка), tad mūsu kaķis ir Kačegarons.

Ģimenē jau kopš bērnības ir ļoti precīzi sadalītas lomas - Beāte ir tā, no kuras ir jāmūk, jo viņa Pīku vienmēr mīļo un bučo, ko kaķene nevar ciest, Maija ir rotaļu biedrs, Pīkai ir vairāk rotaļlietu nekā dažam labam kaimiņu bērnam, bet patēvs ir mīļais un labais ģimenes loceklis, kurš nekad neuzspiež savu mīlestību. Viņš ar Pīku runājas, pabaro un "nemoka", tādēļ Pīka pat dažreiz pati viņam ielecot klēpī.

Bet tā kā ģimene bija pieradusi pie iepriekšējās kaķenes Miksītes, kas pa klēpi vien dzīvojās, Maija izdomāja veidu, kā iemācīt palaidnīgo kaķi mīļoties, kaut ar viltu.

Mums iepriekšējai kaķenei bija iemācīts, ka mīksto barību viņa varēs ēst tikai īpašās reizēs - kad kāds, virtuvē sēžot, pasauks "Miksīt, kūku gribi?", tad dzīvnieks tiks pie kāruma. Šo triku no vecākās kaķenes iemācījās arī Pīka. Vēlāk saimniecei gan nepatika, ka mājās palicis tikai jaunākais kaķis, kurš nelec klēpī, tāpēc šim trikam tika pievienota prasība, ka dzīvniekam jāielec klēpī.

''Esam mēģinājušas teikt dažādas frāzes, tieši tādā pašā intonācijā, līdzīgas skaņas, kaķis reaģē tikai uz:"Pīka, kūku gribi?". Tad dzīvnieks atskrien, pamīļojas un zina, ka dabūs gardo, slapjo barību,'' stāsta Beāte.

Kārumniece nu jau iemācījusies, ka "kūku" saņems no rīta un vakarā, kad visi atgriezušies no darba. Katru rītu, pie pirmā, kurš pieceļas, kājām jau mīļojas spalvu kamols, kurš pīkst un seko tik ilgi, kamēr cilvēks neiztur, dodas uz virtuvi, pamīļo klēpī kaķi un iedod gardo slapjo barību.

''Visā pārējā laikā viņa sava vēdera dēļ ir gatava izdarīt jebko kā īsts Grinčs - ēd visu, kas trāpās ceļā. No vecās kaķenes Pīka arī iemācījusies dzert ūdeni no krāna. Kaķim stāv arī ūdens trauciņš, bet viņa parasti uzlec uz virtuves letes, pīkst un tad, kad kāds atgriež viņai krānu, kaķene padzeras. Mēs gan jau gadiem ikdienā arī mainām ūdens trauku, kas man šķiet, ka šķidrums tajā drīzāk izgaro, nevis tiek izdzerts,'' smejas Beāte.

Pīka ir lutināts kaķis. Viņai tika nopirkta pašai sava gulta, kuru viņa izmantoja, iespējams, mēnesi. Tagad tajā gultā var gulēt, kurš vien grib, kaķa vieta ir datorkrēslā. Tā ir viņas pirmā izvēle, kur pa dienu snauduļot un naktīs atpūsties, kad mēs tur sēžam, viņa nav diez ko priecīga, jo uzskata, ka esam aizņēmuši viņas vietu, skaidro saimniece.

Ja arī kaķi bieži vien pret viņas gribu mīļo, mājinieki sēž viņas krēslā un citādi dara kaut ko pret minkas gribu, Pīka nekad nekož vai neskrāpē cilvēkam, viņa ir labsirdības iemiesojums, bet tas gan nenozīmē, ka ik pa laikam netiek pastrādāti nedarbi un blēņas.

''Pīkai ļoti patīk ādas somas. Patēvs reiz nopirka jaunu ādas somu, ar ko iet uz darbu, speciāli no kaķa paslēpa, lai nesaskrāpē, jo pāris dienas atpakaļ zem nagiem pakļuva jau mammas jaunā soma, diemžēl neviens slēpnis ilgi nepaliek neatklāts, arī patēva soma jau pēc pāris minūtēm tika uzlabota. No Pīkas neko nav iespējams noslēpt,'' smejas Beāte.

"Priecājamies, ka no vecās kaķenes Pīka neiemācījās attaisīt ledusskapi," saka pusaudze Beāte un turpina: " Bet, ja ir atvērts kaut kas, kur viņa ikdienā netiek, piemēram, skapītis vai atvilktne - tā ir sviestmaize kaķim."

''Arī maisiņi, kastes un groziņi ir paradīze. Kastē, kur lielais dupsis iekšā netiek, ielikta ir vismaz kāja, lai ir miers. Mēs jau kādreiz domājām, ka varētu nopirkt Pīkai kādu no speciālajiem kaķu kāpšļiem, bet tam nav jēgas, jo viņa divas dienas palēkās, bet pēc tam atkal spēlēsies tikai ar kastēm,'' stāsta saimniece.

Tagad, kad sācies svētku laiks, visiem mājās ir svecītes, skaisti pašdarināti adventes vainagi, krāšni rotāta eglīte - Beātes mājās nekā tāda nav.

Ja mājās ir sveces, tad tās ir augstajos svečturos, grūtāk pieejamās vietās, jo Pīkai patīk staigāt pa galdu, kur viņa visam tiek klāt. Kaķenei starp starp pirkstiem ir gara spalva, kuru viņa svētku laikā bieži vien apskādē. Viņai ļoti patīk sveces, Grinča kaķene uz tām skatās, skatās un tad pēkšņi ar ķepu nodzēš.

''Cik reizes viņai tas veiksmīgi izdodas, cik reizes māja smird pēc degušām ūsām, citi var tikai minēt. Viņa parafīnu no ķepas noplēš un pēc mirkļa jau atkal atkārto savu kļūdu. Pīka ir labsirdīga, bet nav īpaši gudra kaķene,'' ar smaidu atklāj saimniece.

Adventes vainagi ar mazām bumbiņām, rotiņām mūsu mājā ilgi neizdzīvo. Mums pirms diviem gadiem bija adventes vainags, no kura visi dekori tika noplēsti pirmo divu stundu laikā. Tādēļ visi adventes vainagi, puķes, ādas somas un citi potenciālie Pīkas upuri stāv manā istabā, kur kaķis netiek ielaists, par mājas kārtību skaidro Beāte.

''Ja mājās ir eglīte cilvēka augumā, tad mūsu rotājumi sākas plecu augstumā, jo zemākās bumbiņas tiek noplēstas pirmajās dažās minūtēs. Iepriekšējie gadi to pierāda, Pīka nepadodas, kamēr nav visas mantiņas norautas zemē.,'' smejas meitene.

Arī šogad mūsu mājas eglītes nebūs, jo no tās vienkārši nav jēgas. Man jau radies teiciens - "Kā zināt, ka mājās uz svētkiem bijusi eglīte? Kad maijā, papurinot kaķi, no viņa vēl joprojām birst ārā skujas". Mums patiešām tā bija, ka reiz ķemmēju kaķi, no viņa bira ārā skujas, lieki piebilst, ka cilvēki aiz loga jau staigāja krekliņos un pusgarajās biksēs. Pīka no mūsu mājas ir nozagusi visu Ziemassvētku sajūtu, bet mēs tik un tā savu Grinču bezgalīgi mīlam.