Sports 2012: Latvijas prieki un vilšanās  (8)

Šis gads bija ļoti ražīgs panākumu ziņā, taču bijušas arī vilšanās. Portāls "Delfi" izveidojis savu 2012.gada notikumu topu, lielāko uzmanību veltot olimpiešiem, taču nav aizmirstas arī citu sportistu gaitas.

Otro reizi četru gadu laikā Latvija augustā ar sajūsmu klausījās Māra Rīmeņa kliegšanu televīzijas tiešraidē - Māris Štrombergs kļuva par divkārtējo olimpisko čempionu.

Štromberga ceļš pretī zeltam nebija tas vieglākais. 2010.gada novembrī piedzīvojis, iespējams, smagāko kritienu savā karjerā, Štrombergs pēc septiņiem mēnešiem atgriezās sacensībās, lai sāktu cīņu par ceļu uz Londonas olimpiskajām spēlēm. Štrombergs atguva savu sportisko formu un uz Londonu jau devās kā viens no favorītiem - bet ne kā galvenais...

Londonas olimpiskajās spēlēs priekšsacīkstēs Štrombergs nebija tas, kādu pasaule viņu redzēji pirms četriem gadiem. Kvalifikācijā Štrombergs ieņēma vien 11.vietu, kas konkurentiem deva labākas starta vietas nākamajās kārtās.. Tomēr ceturtdaļfinālā Štrombergs savā grupā spēj būt otrais un uzreiz iekļūt pusfinālā. Tālāk jau pusfinālā Štrombergs savā grupā bija trešais un ieguva vietu finālā.

Londonas finālā pasaules ieraudzīja to pašu Štrombergu, kurš pirms četriem gadiem Pekina konkurentiem nedeva nekādas cerības. Teicams starts, droša braukšana un - Māris Štrombergs divkārtējais olimpiskais čempions!!!

"Neaprakstāma sajūta - tāda pati kā Pekinā. Grūti noticēt šim panākumam. Smaguma ziņā šī medaļa ir smagāka.. Šīs man bija nozīmīgākās sacensības, kas man līdz šim bijušas. Arī psiholoģiskajā ziņā tādu vairs nebūs," pēc triumfa teica Štrombergs.

Atgriežoties mājās, Štrombergu un pārējos BMX komandas braucējus sagaidīja kā varoni. Grandiozas divkārtējā olimpiskā čempiona sumināšanas bija gan Rīgā, gan Valmierā.

No pludmales volejbolistiem Londonā neviens neprasīja medaļas, varbūt tāpēc bīčisti Mārtiņš Pļaviņš / Jānis Šmēdiņš spēlēja ar lielu azartu, iekaroja skatītāju simpātijas un dzimtenē atgriezās ar bronzas medaļām kaklā.

Jau pirmajos mačos apakšgrupā Pļaviņš/ Šmēdiņš parādīja, ka Londonā viņi cer pārsteigt un "saviļņot" pludmales volejbola dīķi. Pēc drošas iekļūšanas astotdaļfinālā Pļaviņu/ Šmēdiņu jau gaidīja spēles uz "dzīvību vai nāvi". Izslēgšanas pirmajā spēlē viegla uzvara pār norvēģu duetu, bet tad sekoja dramatisma pilnā ceturtdaļfināla spēle pret vieniem no favorītiem amerikāņiem Džeikobu Gibu un Šonu Rozentālu. Emocionālā gaisotnē Pļaviņš/ Šmēdiņš izglābās sarežģītā situācijā un iekļuva pusfinālā.

Cīņā par vietu finālā Latvijas duets atkal parādīja teicamu cīņasgaru, taču šoreiz ar to bija "par īsu". Pusfinālā Pļaviņš/ Šmēdiņš tomēr piekāpās galvenajiem favorītiem brazīliešiem Alisonam Čeruti un Emanuelam Regu. Pēc sāpīgā zaudējuma Pļaviņš/ Šmēdiņš tomēr nesalūza un "mazajā finālā" smagā cīņā pārspēja Reinderu Numerdoru un Ričardu Šuilu no Nīderlandes, kārtējo reizi pārrakstot Latvijas pludmales volejbola vēsturi.

Pļaviņš/ Šmēdiņš savu triumfu turpināja jau pēc dažām dienām, kad Polijā uzvarēja sezonas pēdējā "Grand Slam" turnīrā. Līdzjutēju eiforija, ka Latvijai izveidojies viens ļoti labs pludmales volejbola pāris, ātri pierima - bronzas puiši paziņoja, ka nākamajā sezonā vairs nespēlēs kopā, un ir jau atraduši savus partnerus nākamajai sezonai. Vēl gan Latvijas līdzjutēji varēs vienreiz sekot līdzi Pļaviņa/ Šmēdiņa cīņām, jo tieši bronzas pāris pieteikts dalībai Pasaules kausa finālā, kas nākamā gada sākumā risināsies Brazīlijā.

1972. gada Minhenes olimpiskajās spēlēs šķēpmetējam Jānim Lūsim līdz zelta medaļai pietrūka divu centimetru, bet Londonā šogad līdzīga "neraža" piemeklēja tālēcēju Inetu Radeviču - bronzas medaļa palika viena centimetra attālumā.

Radevičas rezultāts bija 6,88 metri, kas ir viņas otrs labākais rezultāts karjerā. Viņas sasniegtais Latvijas rekords, kas Radevičai pirms diviem gadiem atnesa Eiropas čempiones titulu, ir 6,92 metri.

Radeviča jau pirmajā mēģinājumā sasniedza rezultātu 6,88 metri, kas viņai ļāva atrasties vadībā kādu laiku. Vēlāk konkurentes viņu "pabīdīja" uz trešo vietu, bet piektajā mēģinājumā amerikāniete Dženija Delouča aizlēca 6,89 metru tālu, nostumjot Latvijas sportisti no goda pjedestāla.

Pēc sacensībām Radeviča nespēja turēt emocijas un vīra apskāvienos apraudājās. Vēlāk sportiste atzina, ka ģimenes nozīmīgums viņai ir svarīgāks un tas palīdz pārvarēt visas grūtības, arī ceturto vietu, ar ko viņa lepojas un ko neuzskata par neveiksmi. Radevičas sasniegumu novērtēja visa Latvijas olimpiskā delegācija - olimpiskais čempions Māris Štrombergs atvēlēja tieši tāllēcējai godu nest Latvijas karogu noslēguma ceremonijā.

Radeviča nebija vienīgā no Latvijas vieglatlētēm, kas priecēja šogad ar saviem  panākumiem. Negaidīti skatītāju simpātijas šogad ieguva Latvijas daudzcīņniece ar labi zināmu uzvārdu - Laura Ikauniece. Bijušo vieglatlētu Vinetas un Aivara Ikaunieku meita Laura pirmo reizi par sevi lika runāt jūnijā, kad Helsinkos ar personisko rekordu izcīnīja bronzu Eiropas čempionātā.

Londonas olimpiskajās spēlēs Ikauniece atkārtoja Latvijas rekordu un izcīnīja augsto devīto vietu. Tieši Ikauniece kopā ar Radeviču ļāva lidzjutējiem aizmirst daudzu titulētāko Latvijas vieglatlētu neveiksmes olimpiskajās spēlēs.

Tehniskajos sporta veidos gads iesākās ar Dienvidamerikas Dakaras ralliju, kuru veiksmīgi pievārēja vairākas Latvijas ekipāžas, arī unikālā "OSCar" mašīna, bet gada nogalē kļuva zināms, ka 2013.gadā Latvija uzņems šeit līdz šim neredzēti augsta līmeņa rallija sacensības.

Dakaras rallijā Dienvidamerikā Latvija atkal izpelnījās citu uzmanību, jo "Team Latvia" un Andris Dambis bija radījuši atkal ko jaunu - prezentēja elektriskās piedziņas automobili "OSCar eO".

Jau pirmajos posmos jaunie "OSCar" izpelnījās konkurentu un masu mediju ievērību, lai gan sportiskie panākumi nekādi nebija. Komandas izvirzītais mērķis tika sasniegts - ar lielām grūtībām, tomēr "OSCar" mašīnas bija finišā.

"Team Latvia" ar saviem "OSCar" nebija vienīgie Latvijas pārstāvji sarežģītajās sacensībās. Ar četrām automašīnām sacensībās piedalījās arī Latvijas komanda "RE Autoclub", kuru pārstāvēja trīs Krievijas ekipāžas un apkalpojošā kravas automašīna "Mercedes Benz 1935" ar Dmitriju Pavlovu, Oļegu Uperenko un latvieti Gintu Cīruli. Tieši "RE Autoclub" guva arī lielākus panākumus par "OSCar", lai gan uzmanības ziņā lielāki ieguvēji bija "OSCar".

"RE Autoclub" aktivitātes nebeidzās ar Dakaras ralliju. Gada laikā komanda paziņoja par līguma noslēgšanu ar pasaulslaveno "lidojošo somu" Toniju Gardemeisteru, kurš Latvijas komandas rindās veiksmīgi startēja vairākās sacensībās.

Rudenī Latvijas rallija līdzjutēji saņēma prieka vēsti - 2013. gada Eiropas rallija čempionāta (ERC) sezonas otrais posms no 1. līdz 3. februārim norisināsies Latvijā.  "Rally Liepāja-Ventspils" būs ne vien ERC otrais posms, bet arī Latvijas rallija čempionāta pirmie divi posmi. Sniegotajos Kurzemes ceļos gan viesu, gan pašmāju autosportistiem būs jāveic ātrumposmi 240 kilometru garumā.

Jaunizveidotās ERC sacensības var saukt par otrām prestižākajām rallija sacensībām pasaulē, tādējādi Latvijā varēs vērot daudzu spēcīgu rallistu meistarību.

Savukārt Latvijas pilots Haralds Šlegelmilhs pēc ilgākas pauzes atgriezās autosportā, jo viņam radās iespēja braukt F2 čempionāta pēdējā posmā. Latvijas sportists ļoti skaļi sevi apliecināja šajās sacensībās, un kala plānus par startu F2 nākamajā sezonā. Tomēr gada nogalē kļuva zināms, ka F2 nākamajā sezonā nebus, tādējādi Šlēgelmilham jādomā par braukšanu citās sacensībās.

Gada nogalē patīkami pārsteidza daži Latvijas jaunie autosportisti. Latvijas jaunais kartinga braucējs Konstantīns Calko izcīnīja otro vietu "Rotax Max Challenge" pasaules finālsacensībās prestižākajā DD2 klasē, iegūstot pirmo individuālo medaļu Latvijai pasaules kartinga čempionātu vēsturē. Bet jaunie rallisti Ralfs Sirmacis un Mārcis Ķenavs sevi lieliski parādīja "2012 FST International Shootout" konkursā par tiesībām nākamgad pievienoties "M-Sport" komandai pasaules rallija čempionātā (WRC).

Ne pārāk veiksmīgs šis gads izrādījās Latvijas rallija pilotam Andims Neikšanam un viņa stūrmanim Pēterim Dzirkalam. Starptautiskā līmenī viņi šogad startēja "Rally Class" sacensību seriālā, kas ir pasaules autorallija čempionāta (WRC) ieskaite "Subaru" automašīnām.  Izcīnījuši otro vietu Portugāles rallijā "Rally Class" ieskaitē, Neikšāns/ Dzirkals vēlāk izstājās no Akropoles rallija Grieķijā. Pēct am "LMT rallija komanda" paziņoja, ka, "izvērtējot "Rally Class" pirmo posmu pieredzi un perspektīvas, tika nolemts par Latvijas Mobilā Telefona rallija komandas izstāšanos no šī rezultātus nedodošā projekta". Sezonas beigās Dzirkals paziņoja par aiziešanu no autosporta, tādējādi Neikšāns nākamajā sezonā brauks ar citu stūrmani.

Latvijas skeletonisti Martins un Tomass Dukuri šogad vēlreiz apliecināja, ka ir labākie Latvijas ziemas sporta pārstāvji, bet arī citi Latvijas renes sļūcēji ik pa laikam priecēja līdzjutējus.

Martins Dukurs sezonu pabeidza uz augstas nots, triumfējot visās trijās iespējamās sacensībās - Pasaules kausā, pasaules čempionātā un Eiropas čempionātā. Kontinenta sacensībās Latvijai bija dubultprieks, jo brāļi stāvēja uz goda pjedestāla abiem augstākajiem pakāpieniem.

Sezonas noslēgumā Martinam Dukuram konkurentu nebija, bet Tomass Dukurs bija trešais, tādējādi arī Pasaules kausa kopvērtējumā abi brāļi bija uz pjedestāla.

Arī jauno sezonu Dukuri iesākuši ļoti sekmīgi. Martins Dukurs uzvarējis trijos no pirmajiem četriem posmiem, Tomass Dukurs divreiz jau kāpis uz goda pjedestāla, un arī kopvērtējumā abi brāļi ir labāko trijniekā.

Tikmēr mazāk sekmīgs gads bija bobslejistiem, lai gan labi panākumi arī viņiem. Pagājušo sezonu divniekos kopvērtējumā augsto sesto ieņēma Oskars Melbārdis,  bet četriniekos gan Melbārdis, gan Edgars Maskalāns bija labāko sešiniekā. Abiem sezonas laikā bija pa vienai trešajai vietai četriniekos, bet Melbārdim arī viena bronza divnieku sacensībās.

Pēc sezonas tomēr punktu karjerai nolēma pielikt Maskalāns, bet Melbārdis jauno sezonu iesācis cerīgi, tiekot arī pie viena goda pjedestāla.

Ne tik veiksmīga sezona izvērtās kamaniņniekiem. Pasaules kausa ietvaros individuālajās sacensībās vienīgo reizi uz goda pjedestāla kāpa Inārs Kivlenieks, kurš bija trešais posmā savās mājās Siguldas trasē. Savukārt Vinterbergas trasē Latvijai bija trešā vieta komandu sacensībās (Maija Tīruma, Kivlenieks, Andris Šics/ Juris Šics).

Nolanam savā debijā bija jāgaida līdz trešajai spēlei, lai izcīnītu savu pirmo uzvaru. Tas notika "Euro Hockey Challenge" turnīrā Oslo mačā pret Franciju. Pirms pasaules čempionāta valstsvienībai bija piecas uzvaras, bet pats pasaules čempionāts izvērtās diezgan neveiksmīgs.

Lai gan sākumā zaudēts Krievijai, turpinājumā Latvija izcīnīja svarīgas uzvaras pār Vāciju un Itāliju. Šķita, ka kārotais ceturtdaļfināls ir sasniedzams, taču tad sekoja liela vilšanās. Sāpīgs zaudējums spēlē pret Norvēģiju, tad arī nespēja mačā pret Dāniju un likumsakarīgais zaudējums Zviedrijai – visos šajos trijos mačos Latvijas izlase neguva nevienus vārtus, tādējādi nākamo čempionātu Latvija sāks ar mērķi pārtraukt "sauso" sēriju.

Kopvērtējumā Latvijai gan desmitā vieta, bet par pasaules čempioni pēc gada pārtraukuma atkal kļuva Krievija, kas turnīrā tā arī nepiedzīvoja nevienu zaudējumu.

Nolana vadībā Latvijas izlase parādīja jaunu "seju", Latvijas hokejam uzleca jauna zvaigzne Miks Indrašis, taču bija arī vājās vietas – īpaši uzbrukums, par ko nekautrējās runāt arī galvenais treneris.

Uzreiz pēc čempionāta nebija skaidrība par Nolan tālāko likteni, lai gan LHF prezidents Kirovs Lipmans ļāva noprast, ka ir apmierināts ar Nolana paveikto. Tādējādi tikai loģiski bija sekojošā līguma pagarināšana ar Nolanu, tādējādi arī nākamgad Latvija spēlēs indiāņa vadībā.

Savukārt ārpus hokeja laukuma ar aktivitātēm pa labi un pa kreisi izcēlās Lipmans. Tad viņš paziņoja, ka Latvija vienatnē kandidēs uz 2017.gada pasaules čempionāta rīkošanu, tad it kā sarunājis sadarbību ar Dāniju un kopā tiks iesniegta Latvijas-Dānijas kandidatūra, tad tomēr atkal Latvija vienatnē kandidēs, bet galu galā panākta vienošanās – un nākamgad cīņā par 2017.gada PČ rīkošanu Latvija kandidēs kopā ar Dāniju.

Vēl Lipmans joprojām apmainījās "laipnībām" ar Rīgas "Dinamo" šefu Juri Savicki. Abu kungu domu apmaiņa ar masu mediju starpniecību noslēdzās Latvijas hokejam nelabvēlīgi – "Dinamo" pārtrauca jebkādu sadarbību ar LHF, kā rezultātā Latvijas valstsvienības spēlētāji uz treniņnometni rudenī devās bez sava ekipējuma, pie kura bija pierasts klubā.

Rīgas "Dinamo" ar lielām mocībām aizvadītā iepriekšējā sezona pavasarī noslēdzās ar loģisku izkrišanu "play off" pirmajā kārtā, bet rudenī "Dinamo" bosi uz durvīm parādīja galvenajam trenerim Pekam Rautakallio, kura vietā beidzot iespēja dota vietējam speciālistam - Artim Ābolam.

Iepriekšējo sezonu regulāro čempionātu dinamieši noslēdza uz pozitīvas nots, iekļūstot Gagarina kausa izcīņā. Tomēr prieki rimās jau pirmajā kārtā, kad "Dinamo" sīvā cīņā ar 3-4 piekāpās Ņižnijnovgorodas "Torpedo".

Bet par KHL čempionu beidzot kļuva bijušais Latvijas pilsonis, bijušais Latvijas izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks, kura vadībā Gagarina kausu izcīnīja Maskavas "Dinamo". Finālā dramatisma pilnā cīņā Znaroks&co ar 4-3 pieveica Georgija Pujaca pārstāvēto klubu Omskas "Avangard". Pēdējā spēlē maskavieši uzvarēja vien ar 1:0....

Neliels prieks notikušajā bija arī Latvijas līdzjutējiem, jo Znaroks un viņa asistents Harijs Vītoliņš atveda uz Latviju izcīnīto Gagarina kausu, ko izrādīja faniem.

Tikmēr "Dinamo" nometnē pēc sezonas amatā tika paturēts galvenais treneris Peka Rautakallio, taču notika ievērojamas izmaiņas "citās frontēs" - komandu atstāja vadošie spēlētāji Sandis Ozoliņš, Miķelis Rēdlihs, Jānis Sprukts, Marcels Hosa, Kriss Holts, kā arī ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs, kurš pārgāja uz Čehijas klubu Prāgas "Lev". Komanda noslēdza līgumus ar vairākiem jauniem leģionāriem, arī labi zināmo vārtsargu Mikaēlu Telkvistu, taču panākumi izpalika.

Jauno sezonu "Dinamo" iesāka diezgan pliekani, komandas vadība gan turpināja ticēt Rautakallio un izvirzītajiem mērķiem, bet novembrī tomēr arī Savicka&co pacietības mērs bija pilns. Skanstes ielas vadoņi somu speciālistam parādīja durvju virzienā, pagaidām vadības grožu uzticot Ābolam. Tiesa, arī Ābolam uzreiz nav izdevies novirzīt "Dinamo" uz veiksmes līnijas, komanda turpina ar lielām mocībām gūt punktus, un jau gadu mijā praktiski var prognozēt, ka rīdzinieki pirmo reizi nespēs iekļūt Gagarina kausa izcīņā.

Šogad negaidīti labi vairākās sacensībās nostartēja vairākas sporta spēļu Latvijas izlases - ne tikai basketbolisti, bet arī handbolisti, volejbolisti un gada beigās mazu cerību stariņu deva arī florbolisti.

Jaunā veidola Latvijas vīriešu basketbola izlase Ainara Bagatska vadībā ar problēmām saskārās jau sagatavošanās procesa laikā - dažādu problēmu dēļ valstsvienībā nespēlēja uzacinātie Kristaps Janičenoks, Jānis Blūms un Armands Šķēle, bet līdzšinējie Bagatska asistenti nevarēja šoreiz nākt talkā, jo bija aizņemti savos klubos. Tomēr Bagatskis&co visas grūtības pārvarēja godam, izcīnot ceļazīmi uz 2013.gada Eiropas čempionāta finālturnīru Slovākijā. Lai gan ceļs uz finālturnīru nebija rozēm kaisīts, basketbolistiem izdevās paveikt mazu varoņdarbiņu un nākamgad Latvija atkal būs pārstāvēta "Eurobasket" turnīrā.

Tiesa, finālturnīrā Latvijai būs jāpaveic varoņdarbs, lai patiesi iepriecinātu fanus. "Eurobasket 2013" izloze nebija tā veiksmīgākā Bagatska izlasei, jo nākamgad Latvija spēlēs pret bijušoDienvidslāviju (Serbija, Melnkalne, Maķedonija, Bosnija un Hercegovina) un mūsu dienvidu kaimiņiem Lietuvu.

Savu vietu "Eurobasket" šogad garantēja arī Latvijas sieviešu basketbola izlase, kurā arī notikušas lielas izmaiņas. Tomēr spēlējot bez Latvijas vadošajām basketbolistēm, mūsu izlase spēja panākt vajadzīgo, un nākamgad spēlēs finālturnīrā Francijā. Tajā Latvijas basketbolistes tiksies ar mājinieci Franciju, Serbiju un Lielbritāniju.

Pēc ilgāka laika konkurenci pludmales volejbolam uz brīdi popularitātes ziņā radīja īstais volejbols - Latvijas volejbolisti. Raimonda Vildes vadītie spēlētāji Eiropas čempionāta kvalifikācijas otrajā kārtā spēja pārvarēt grupu turnīru, kurā tās pretinieki bija Francija, Spānija un Ungārija. Latvija palika otrā un tagad kvalifikācijas izšķirošajā kārtā par ceļazīmi uz finālturnīru tiksies ar Turciju.

Par mazu brīnumu parūpējās arī Latvijas handbolisti, kuri panāca, ka uz Latviju atbrauc pasaules vadošās handbola izlases. Kvalifikācijas pirmajā kārtā pēdējā spēlē Latvijai bija nepieciešams neizšķirts pret Igauniju, taču mačā pēdējā minūtē igauņi izvirzījās vadībā. Tomēr Daiņa Krištopana fantastiskais metiens ieveda Latviju nākamajā kārtā, kurā pretiniekos jau ir divi Eiropas handbola grandi Horvātija un Ungārija, kā arī Slovākija. Pirmajās spēlēs pret Horvātiju un Ungāriju tika piedzīvoti gan zaudējumi, tomēr Latvijas handbolisti uz handbola milžu fona izskatījās ļoti cienījami, kas tomēr dod cerības nākamajās spēlēs.

Savukārt decembrī mazu prieku un cerību uz medaļām deva Latvijas florbola izlase, kas pasaules čempionātā priekšsacīkstēs uzvarēja visās spēlēs, kas deva relatīvi vājāku pretinieku ceturtdaļfinālā. Tomēr florbolistus piemeklēja Latvijas sporta spēļu komandu likstas - uzvaram (vai cīnāmies līdzīgi) ar spēcīgām izlasēm, bet tad zaudējam nosacīti vājākām komandām. Tā arī, diemžēl, bija šoreiz - uzvara pār Top 4 komandu Čehiju un tad zaudējums Vācijai, kas pārsvītroja Latvijas cerības uz medaļām. Noslēgumā Latvijai sestā vieta....

Pie visiem priekiem tomēr ir jāpiemin laikam lielākās līdzjutēju vilšanās šajā gadā - Ernests Gulbis, Andris Biedriņš un Latvijas futbola izlase.

Latvijas labākais tenisists Gulbis gadu iesāka ranga 60.vietā un ar optimismu prognozēju savas sekmes, taču rezultāts bija vēl skrabāks - gads pabeigts 136.vietā.

Gulbis sezonas pirmajos divos "Grand Slam" turnīros "Australian Open" un "Roland Garros" zaudēja pirmajā kārtā, bet Vimbldonā un "US Open" piemeklēja tipiskais Latvijas sporta liktenis. Vimbldonā viņš uzvarēja Top 10 spēlētāju Tomašu Berdihu, bet tad "aplauzās" mačā pret ranga otrā simta spēlētāju Jeržiju Janovicu. Savukārt "US Open" pirmās kārtas uzvarai pār Tomiju Hāsu sekoja zaudējums ranga trešā simta spēlētājam Stīvam Džonsonam.

Gulbis turpināja neveiksmīgi spēlēt arī parastajos turnīros, sekoja kritums rangā, līdz ar to augstākā līmeņa turnīros viņam bija jāstyartē kvalifikācijā. Ik pa laikam Gulbis izvēlējās spēlēt arī "Challenger" sērijas turnīros, kuros viņam neveicās labāk - bija gan zaudējumi pirmajā kārtā, gan arī zaudējums Latvijas otrajai raketei Andim Juškam. Pēc zaudējuma Juškam Gulbis gan ieguva tiesības spēlēt Ekentāles turnīra pamatsacensībās kā "lucky loser" un arī kā veiksminieks tika līdz finālam.

Ārpus korta Gulbis atklāti pateica, ko domā par Latvijas izlases kapteini Dzeldi, un vēlāk Latvijas izlasē nomainījās kapteinis. Tāpat Gulbis izteicās, ka varētu arī beigt karjeru, ja divu gadu laikā nesasniegs lielus panākumus. Šajā gadā viņam nekādi lieli panākumi tā arī nebija, tātad atlicis viens gads....

Savukārt otra lielākā šī brīža Latvijas sporta zvaigzne Andris Biedriņš turpināja priecēt dzelteno presi un zīmēties burziņos, bet sportiskajā ziņā panākumi viņam nebija. Gan Biedriņam, gan viņa komandai Goldensteitas "Warriors" iepriekšējās sezonas noslēgums nebija tas veiksmīgākais, bet Biedriņš pēc tam arī nepalīdzēja valstsvienībai svarīgā Eiropas čempionāta kvalifikācijā.

Jaunajai sezonai Biedriņš gatavojās centīgi, lai gan sakaitināja "Warriors" trenerus un arī līdzjutējus. Tomēr sezona Biedriņam sākās tāpat, kā beidzās iepriekšējā - rezervistu soliņš, mazs spēles, laiks, maz gūtie punkti. ASV žurnālisti turpināja rakstīt par Biedriņa (ne) lietderību, bet pats latviešu centrs peilēja eļļu ugunij pēc sava "izcilā" soda metiena... Nākamajā spēlē Biedriņš gan pārsteidza, iemetot divus sodiņus pēc kārtas, taču tas nemazināja kritiku. Biedriņš turpināja maz spēlēt, maz gūt punktus, utt.

Līdzīgi kā Gulbis ATP rangā un Biedriņš nosacītā NBA centru rangā arvien zemāk turpināja slīdēt Latvijas futbola izlase. Aleksandra Starkova vadītā izlase gadā guva tikai dažas uzvaras, bet rudenī visas cerības izrādīt konkurenci cīņā par ceļazīmi uz Pasaules kausa finālturnīru praktiski beidzās pēc zaudējumiem Grieķijai, Bosnijai un Hercegovinai un Slovākijai. Lai gan pēc tam tika uzvarēta Lihtenšteina, panākumu aizēnoja pirmās neveiksmes un skandāls. Pirms mača intervijā Latvijas medijiem uzbrucējs Artjoms Rudņevs ne pārāk glaimojoši izteicās par latviešu valodas nepieciešamību, kas izraisīja sašutumu sabiedrībā. Rudņeva izteicieni bija ļoti sāpīgi, un asu nosodījumu Rudņevam veltīja komandas biedrs un Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs. Tomēr abi futbolisti nākamajā dienā kopā devās Latvijas izlases rindās laukumā, un vēlāk skandāls nedaudz norima.

Latvijas futbola izlase līdz ar savām neveiksmēm turpināja slīdēt arvien zemāk rangā un sasniedza savu antirekodu 118.vietu, tomēr tas sevišķi neuztrauca Latvijas futbola vadību.