Mēs neuzrunājam tos, kurus apmierina radu un draugu būšana valsts lietās. Mēs uzrunājam tos, kuri saprot - draugs drauga galā, katram no tiem vēl ir kāds rads, un rezultātā valsts kļūst par slaucamu gotiņu. Bet likums vairs nespēj nosargāt nevienu un ne no kā - ne no parādu piedzinēju patvaļas, ne no piedzēruša autovadītāja neuzmanības un pat vairs ne no krītošiem betona bluķiem nepareizi būvētā un tādēļ sabrukšanai nolemtā namā.
Mēs neuzrunājam tos, kurus apmierina esošais stāvoklis Latvijā, kāds tas ir! Mēs uzrunājam tos, kuri saprot - pie varas esošos lieliski apmierina opozīcija, kas patrokšņo reizi četros gados un apklust. Lai atkal pēc četriem gadiem piedāvātu tos pašus vēžus - tikai citā kulītē. Bet, kad visi striķi trūkst, tad savāc pašus "lielākos, vecākos un visvairāk nosūnojušos vēžus" visus vienā kulē ar cerību, ka varbūt tomēr kāds vēl uz šī trika uzķersies. Tie tak slaveni, brangi un godājami.