Diemžēl mūsdienu politikā tikai ar retiem izņēmumiem valsts augstākajos amatos nokļūst lielas personības ar spēcīgu harizmu un intelektuālo bagāžu kā Vaclavs Havels (1936.–2011.), Lenarts Meri (1929.–2006.), Nelsons Mandela (1918.–2013.), Tomass Hendriks Ilvess (1953.), Joahims Gauks (1940.), Vaira Vīķe-Freiberga (1937.).
J.Čakste ir spilgts piemērs tam, ka amatā nonāk valstsvīrs bez īpašām politiskām shēmām un korupcijas ēnām. Viņš nokļūst politikā savas personības dēļ, ko veidoja vairāki faktori: ģimenes stiprums, tradīcijas un iedzimtība. No abiem vectēviem mantots neatkarīgs gars, patstāvīga domāšana, zinātkāre, sabiedriskās aktivitātes, godaprāts, zemes kopšanas filozofija. Ģimnāzijas rūdījums un Maskavas Universitāte deva nepieciešamo izglītību, bet sastaptās lielās personības kā Kr.Valdemārs (1825.-1891.), Kr. Barons (1835.–1923.), A.Stērste (1853.–1921.) sniedza "dzīves skolu". Paša nesavtīgums, godprātīga attieksme pret darbu un līdzcilvēkiem vairoja viņa atpazīstamību tautā. Turklāt 20. gadsimta sākumā visi apstākļi bija labvēlīgi, lai 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts priekšgalā nostātos tieši Jānis Čakste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!