Edmunds Griģis: Jānis Čakste un viņa idejas XXI gadsimtā

Diemžēl mūsdienu politikā tikai ar retiem izņēmumiem valsts augstākajos amatos nokļūst lielas personības ar spēcīgu harizmu un intelektuālo bagāžu kā Vaclavs Havels (1936.–2011.), Lenarts Meri (1929.–2006.), Nelsons Mandela (1918.–2013.), Tomass Hendriks Ilvess (1953.), Joahims Gauks (1940.), Vaira Vīķe-Freiberga (1937.).

J.Čakste ir spilgts piemērs tam, ka amatā nonāk valstsvīrs bez īpašām politiskām shēmām un korupcijas ēnām. Viņš nokļūst politikā savas personības dēļ, ko veidoja vairāki faktori: ģimenes stiprums, tradīcijas un iedzimtība. No abiem vectēviem mantots neatkarīgs gars, patstāvīga domāšana, zinātkāre, sabiedriskās aktivitātes, godaprāts, zemes kopšanas filozofija. Ģimnāzijas rūdījums un Maskavas Universitāte deva nepieciešamo izglītību, bet sastaptās lielās personības kā Kr.Valdemārs (1825.-1891.), Kr. Barons (1835.–1923.), A.Stērste (1853.–1921.) sniedza "dzīves skolu". Paša nesavtīgums, godprātīga attieksme pret darbu un līdzcilvēkiem vairoja viņa atpazīstamību tautā. Turklāt 20. gadsimta sākumā visi apstākļi bija labvēlīgi, lai 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts priekšgalā nostātos tieši Jānis Čakste.

Kādas Jāņa Čakstes idejas ir aktuālas 21. gadsimta Latvijā?

Demokrātiska Latvija

Ievērojamais pedagogs Mārtiņš Celms (1888.-1972.) definējis J.Čakstes uzskatus ļoti kodolīgi: "Nacionālisms. Ideālisms. Demokrātiskums." Ne velti 1998. gada 7. novembrī Šveicē Jungfraujohas kalnā atklātajā Brīvības hallē starp 100 lielākajiem pasaules demokrātiem ir minēts arī Jāņa Čakstes vārds līdzās Mahatmam Gandijam (1869.–1948.), Abrahamam Linkolnam (1809.–1865.), Aleksandram Dubčekam (1921.–1992.), Andrejam Saharovam (1921.–1989.), Vudro Vilsonam (1856.–1924.), Vinstonam Čerčilam (1874.–1965.) u.c.

Demogrāfija

Aktuāls ir "diskrētais lūgums mūsu tautietēm", kurā J.Čakste aicina latviešu sievietes atjaunot cilvēku resursus pēc zaudējumiem Pirmajā pasaules karā, bēgļu gaitās un Latvijas Brīvības cīņās. J.Čakste pārmet vecpuišiem patriotisma trūkumu, bet ar viņiem "tikšot galā" Finanšu ministrs bezbērnu nodokļa veidā. Čakste pats ģimenē uzaudzināja 9 bērnus.

Taisnīgums un politiķu morāle

Čakstes pārliecība ir - "Taisnība vienmēr uzvarēs". Tiesiska valsts, kurā valda taisnība – tas bija viņa pamatprincips, ieņemot augsto amatu. Mūsdienu Latvijā tiesiskums un vienāds likums visiem vēl ir piepildāma vērtība.

Ļoti aktuālu tēmu mūsdienu Latvijā ir minējis ģenerālis Kārlis Goppers (1876.–1941.), savās atmiņās citējot Jāņa Čakstes teikto: "Mums nav vēl partiju valstiskā nozīmē, ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personiskās interesēs".

Arī šobrīd Latvijā valda šādas interešu grupas ar saviem šauriem mērķiem. Aktīvs un gudrs vēlētājs var izjaukt šo partiju tā saucamo reitingu zombēšanas triku, nobalsojot par partiju, kuras vērtības un uzskati ir atbalstāmi, nevis partiju, kas pēc reitingos norādītā špikera it kā pārvarēšot 5% barjeru.

Es vairs nebalsošu par mazāko no ļaunumiem!

Ļaunums neatkarīgi no izmēra ir un paliek ļaunums

Pašreizējo partiju apvienošanās nav bāzēta uz ideoloģiskiem pamatiem, bet gan uz aprēķinu, varas saglabāšanas instinktu un sponsoru iegribām. Jaunā konservatīvā partija ir bāzēta skaidrā ideoloģijā, tā tiek veidota no apakšas, un tās darbība tiek plānota ilgtermiņa pastāvēšanai.

Līdzīgus Čakstes uzskatus savās atmiņās pauž brīvvalsts LU docents un politiķis Arveds Kalniņš (1894. – 1981.). Politiķi un valsts darbinieki nedrīkst vienlaicīgi būt "veikalnieki". Sabiedriskam darbiniekam, politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi, bet, ja pats būs saistījies ar "veikaliem", vairs nebūs pietiekoši objektīvs, personiskas intereses nomāks sabiedrības intereses. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums. Karsta tēma mūsdienu Latvijā.

Baltijas valstu vienotība

J.Čakste ļoti lielu lomu pievērsa Baltijas valstu ciešākai sadarbībai. Ne velti igauņi un lietuvieši J.Čaksti uzskatīja par vissirsnīgāko draugu, kurš patiesi vēlas trīs Baltijas valstu ciešāku vienību. Tas ir aktuāli arī šobrīd kā militārajā, tā saimnieciski ekonomiskajā ziņā.

Tuvs J.Čakstes domubiedrs notārs un valstsvīrs Jānis Kreicbergs (1864.-1948.) it kā rezumē visu iepriekšteikto: "Laimīgi panākumu un ieguvumu ziņā ir tie tautu vēstures laikmeti, kur politika un gars apvienojušies. Es saprotu garu kā faktoru, kā kompasu, kas vada mūsu būtību. Ļoti bieži notiek, ka politiskie vadoņi nav nemaz tautas garīgie vadoņi. Pirmie bieži ir profesionālie politiķi, kas politiku pārvērš labākajā gadījumā par izveicīgu amata vai veikala vadīšanu, sliktākajā - par savstarpēju cīņu goda un slavas dēļ, visļaunākajā gadījumā - par mantkārības un uzdzīves arēnu uz tautas rēķina. Tādēļ arī neveiksmes, nemiers, šķelšanās, naids, partiju un šķiru nemitīga berzēšanās, ēšanās un plēšanās uz tautas labklājības rēķina. J.Čakstem kā politiķim prāts bijis viņa kompass garīgās dzīves jūrā. J.Čakste pieskaitāms pie latviešu politiskās aristokrātijas. Viņš gāja līdzi Eiropas laika garam, zinātnei, politiskai un sociālai attīstībai. J.Čakste bija augsti izglītots eiropietis un īsts latvju darba rūķis, goda un gara bruņinieks."

Vai nav zīmīgi, ka tieši pašlaik Jānis Čakste svin savu 155 gadu jubileju un viņa vērtības un uzskati ir tik aktuāli?