Ziņu reportāžas no Lībijas mums kārtējo reizi atgādina, kādas sekas izraisa labi gribētā, bet neveiklā un paviršā Rietumu iejaukšanās iekšpolitiskā krīzē. Tas, protams, nav vistraģiskākais piemērs, tomēr ļoti sāpīgs "Homo Europiensis" pašcieņai.
Blakus, Vidusjūras "otrā krastā", sešu miljonu cilvēku liela nācija ar vēl nesen spēcīgu ekonomisko bāzi grimst arvien dziļāk politiskā un militārā haosā, savukārt pasaules spēcīgākās organizācijas - Eiropas Savienība, Ziemeļatlantijas alianse, G-7 - spēj tikai noraudzīties. Negribu piesaukt nelaimi, taču diemžēl līdzīgu likteni drīz riskē piedzīvot arī Ukraina. Turklāt neraugoties uz to, ka valsts vara bauda Rietumu palīdzību: plašu politisko, pietiekami devīgu finansiālo un drīzumā, iespējams, arī militāro.
Un pat vairāk - tieši nekritiskas palīdzības dēļ Ukraina var kļūt par "failed state", par jaunu Eiropas "melno caurumu" - nevis tādu kā Dienvidslāvija pirms divdesmit gadiem, bet daudz briesmīgāku. Pagaidām prognozes par šeit iespējamo trešā pasaules kara šūpuli ir tikai politisko spriedzi tīši kāpinoša retorika, - bet cik ilgi? Rietumu bezierunu solidaritāte mudina Kijevu apzināti turpināt un eskalēt saspīlējumu ar Kremli. Ukrainas politiķi neslēpj bailes, ka, noslāpstot konfrontācijai ar Krievijas Federāciju, viņi kļūs neinteresanti tagadējiem aizrautīgajiem sabiedrotajiem un paliks vieni paši aci pret aci ar visām nācijas, valsts un ekonomikas rehabilitācijas problēmām. Ciniskais Otrā pasaules kara laika teiciens "Baudiet karu, jo miers būs briesmīgs" šobrīd lielā mērā raksturo Ukrainas politiskās elites noskaņojumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!