Mūsdienu Latvijas virtuve

Protams, ilgus gadus mēs esam bijuši spiesti ēst to, ko ēdām, un mūsu garšas kārpiņas pie tā pieradušas. Bet domāju, ka ne jau mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kas uz laiku pazaudējusi savu ēdienu identitāti, bet mēs diemžēl esam vieni no tiem retajiem, kuri šo identitāti pazaudējuši uz pārāk ilgu laiku un no tās atrašanas izmisīgi baidās, jo ikviens vārds, kas nesaistās ar Itāliju vai Franciju, vai Japānu, vai Ķīnu, nav īstais, nemaz nerunājot par Latvijas vārdu salikumā "ēdiens", "virtuve" un "gatavošana". Bet velti, jo patiesībā Latvijas virtuve un produkti ir lieliski, lai pašiem mums un ārvalstu viesiem parādītu, ar ko varam lepoties.

Kāds teiks, ka nekā jau mums nav - kartupeļi, bietes, cūkgaļa un burkāni, sacepti krējuma mērcēs vai savārīti zupās, bet tās ir pilnīgas muļķības. Mums ir bietes, kuras pieejamas visu cauru gadu, kuras var gan karamelizēt, gan tvaicēt, gan cept krāsnī ar kaņepju eļļu un ābolu sulu vai kopā ar balzamiko, pasniegt kopā ar kazas sieru, lazdu vai valriekstiem, uzvārīt zupu vai uztaisīt ķirbju un biešu salātus. Mums ir ķirbji - visādās formās un krāsās, kurus nepietiek tikai izcept pankūkās vai samarinēt ar krustnagliņām, bet gan uzvārīt fantastiskas zupas, pagatavot kopā ar vistas gaļu, sautējumā ar sēnēm, salātos ar sieru, krāsnī saceptus ar "Monterigo" sieru vai kādu no Latvijas unikālajiem kazas sieriem, un vēl - pagatavot kūkas, desertus un mafinus. Pat lielākie ķirbju skeptiķi ēd ķirbju siera kūku tā, ka prasa ne tikai vienu, bet divus papildgabalus.

Vēl mums ir kartupeļi, kāļi, selerijas, rutki, mārrutki, zirņi, pupas (ziemā kaltētas un saldētas, vasarā no dobes vai tirgus), ziedkāposti, kāposti, Briseles kāposti, āboli, bumbieri, plūmes, neskaitāmas ogas, zaļumi (ne tikai lociņi un dilles, bet timiāns, baziliks, rozmarīns utt.). Ziemā neizsīkstošais gaļu piedāvājums - vista, liellops, teļš, cūkgaļa, tītars, pīles, zosis, jērs, paipalas utt. Dažādi pākšaugi, arī sieri - kazas piena un govs piena sieri, rapšu un kaņepju eļļas, un sarakstu varētu turpināt ilgi un gari. Vienīgie žāvētie augļi nav tikai ārvalstu rozīnes un aprikozes, kas, protams, ir labas cilvēka organismam, bet mums ir arī rabarberi, ķirbji, cidonijas, dižbrūklenes, dzērvenes, aronijas un vēl, vēl, vēl. Tas nav maz. Un mums ir potenciāls izaudzēt vēl vairāk, daudz vairāk.

Bet tas viss notiks tikai tad, ja katrs cilvēks sāks pats ar sevi - gatavos un eksperimentēs ar vecām receptēm jaunās skaņās, dārzā iesēs ne tikai dzeltenās, bet arī violetās pupiņas, plūmes ziemai pagatavos ne tikai kompotā, bet arī interesantās marinādēs un dažādos čatnijos, izmantojot pašu produktus. Tas notiks tikai tad, kad ikviens no mums par augstākās klases ēdienu un restorānu neuzskatīs tikai franču vai itāļu vai nesvinēs katru jubileju, ēdot suši, bet gan pagatavos kaut ko interesantu pats vai apmeklēs restorānu, kurā satiekas "mūsdienu Latvija virtuve" ar ārvalstu idejām.

Es nesaku, ka itāļu virtuve, franču, spāņu vai japāņu virtuves ir sliktas, nebūt ne. Tās tieši ir virtuves, no kurām mums būtu jāmācās, un jāmācās daudz kas. Kaisle un cieņa pret ēdienu, visu produktu maksimāla izmantošana, pašmāju un ārzemju produktu savienošana, nepazaudējot savu stilu un garšu. Un vēl daudz kas.

Arī mums Latvijā ir manifests, kuru pirms diviem gadiem uzrakstīja "Pavāru klubs" un tā biedri, dažādi pavāri, cenšoties visus manifesta punktus īstenot savās virtuvēs, tādējādi popularizējot modernus, bet mūsmāju ēdienus tepat Latvijā, mājiniekiem un visiem tiem, kuri atbrauc pie mums ciemos, par galvenajām vērtībām uzliekot labas garšas izpausmi, kvalitāti un rūpes par mūsu veselību, vienlaikus atbalstot arī mūsmāju zemniekus un ražotājus. Manifests sastāv no desmit punktiem, kas tad arī ir šīs kustības pamatmērķi:

Lai gan liela daļa cilvēku saka, ka viņiem rūp Latvijas produkti, ka viņi ēd to labāko un arī to izvēlas, realitāte ir tāda, ka, ieejot veikalā, daļa to pašu cilvēku izvēlas tomēr nevis Latvijas produktus, bet gan ārzemju, viena galvenā iemesla pēc - cena. Tikai pēc cenas apskates seko garša, kvalitāte un iepakojums. Jā, skarbā patiesība ir tā, ka cena ir tas, kas bieži vien traucē iegādāties pašmāju produktus, jo Latvijas ražotāji un zemnieki mēdz pārspīlēt gan cenu, gan neatbilstošu kvalitāti pret cenu. Bet te jau atkal sākas apburtais loks, jo, kamēr vien mēs veikalā izvēlēsimies ārzemju produktus vairumā, tikmēr mūsu produkts būs dārgāks, jo vienkārši lētāk mazos daudzumos saražot nevar. Tajā pašā laikā, kamēr mēs kā pircēji pieļausim, ka ražotāji (mazi un lieli) savus produktus pārdod neadekvāti dārgi (attiecībā pret kvalitāti, kas var būt gan zema, gan augsta), to turpinot pirkt un neko nesakot, tikmēr dārgi arī maksāsim. Tāpat, kamēr vien pērkot pievērsim acis uz kvalitāti un turpināsim pēc inerces iegādāties ne tik kvalitatīvu produktu, tā kvalitāte nemainīsies, jo kāpēc gan kaut ko mainīt, ja pircējs ir un nauda nāk? Savukārt, ja vienmēr veikalā izvēlēsies lētāko, tādējādi radīsi vēl lielāku pieprasījumu pēc vēl lētāka produkta.

Neviens nesaka, ka tev tagad jāēd tikai Latvijas virtuves ēdieni, jāpērk tikai un vienīgi Latvijas produkti, bet ir jāatrod balanss starp sava produktu groza saturu un virtuvē pagatavoto ēdienu.  Mums ir jārada sava Latvijas virtuve un jākļūst par to lepniem, jāpārdod tā kā vislabākā gan mums pašiem, gan mūsu valsts ciemiņiem. Mums ir jāsāk izturēties ar cieņu un interesi, nevis jānopeļ un jānoliek malā.

Mums ir interesanti ēdieni, mums ir interesanti produkti, mums ir labi pavāri, un mums ir jārūpējas par savu nākotni, par savu ķermeni un par savu mantojumu, un ēdiens ir viens no tiem mantojumiem, kuru visvieglāk nodot tālāk un ienest savā ģimenē. Vai tiešām mēs vēlamies pēc daudziem gadiem saviem bērniem pasniegt to pašu, ko pirms desmit gadiem, nezinot to, kas mums ir iespējams. Mūsu zeme ir bagāta, cilvēki gudri, izmantojam to! Radām kaut ko īpašu, modernu un ar tradīcijām. Mēs taču nevaram tikai slavēt Itāliju, Franciju, Spāniju un Turciju, ēst kebabus, suši un wokus un uzskatīt tos par labākajiem? Mēs varam būt labāki ja ne citiem, tad vismaz paši sev.