Ilgu laiku tēja bija dārga, jo tai bija augstas nodokļu likmes. Tas veicināja kontrabandas un sliktas kvalitātes tējas izplatīšanos. 18. gs. situācija bija kritiska - nelegālais tējas imports bija lielāks par legālo. Tikai 1784. gadā valdība nolēma samazināt tējas nodokli gandrīz 10 reižu, kas padarīja labu tēju pieejamu visiem, un tā pamazām kļuva populārāka par alu un džinu.
Pēcpusdienas tēja un dejas
Kad domājam par Angliju un tēju, tik tipiska šķiet pēcpusdienas tēja - glīti uzklāts galds ar porcelāna servīzi, tējas kanniņām un uzkodām. Mazas meitenes visā pasaulē, rotaļājoties ar lellēm, rīko pēcpusdienas tēju, protams, nezinot, no kurienes šī tradīcija cēlusies. Gan mazu meiteņu, gan pieaugušo tējas dzeršana ir redzama tik daudzās filmās, sevišķi jau tajās, kurās attēlota angļu aristokrātu dzīve, ka to nav iespējams nepamanīt.
Pēcpusdienas tējas tradīciju 19. gs. sākumā ieviesa Austrumanglijas Bedfordas reģiona hercogiene Anna. Tējas dzeršana un cienāšanās ar uzkodām ap pulksten četriem vai pieciem pēcpusdienā aizsākās, lai remdētu izsalkumu un īsinātu laiku no pusdienām līdz vakariņām. Šajā rituālā labi iederējās arī nesen popularitāti ieguvušās sviestmaizes, par ko savukārt jāpateicas Sendvičas grāfam. Pēcpusdienas tēja ir daudz kas vairāk par vienkāršu tējas dzeršanu - tā ir kopā sanākšana, tas ir sociāls rituāls ar sarunām. Strādnieku šķirai, kura nevarēja atļauties lielos daudzumos pirkt dārgo tēju, tējas dzeršana pēcpusdienā kļuva par lielu, vienreizēju mielošanos ar kūkām, cepumiem un citiem desertiem ap pulksten sešiem vai septiņiem vakarā, kam klāt, protams, tika piedzerta tēja.
Nu jau tējas pauzes darba dienas vidū ir populāras ap 200 gadus. Lai arī 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā tējas pauzes sāka uzskatīt par darbinieku nolaidību un slinkuma pazīmi, mūsdienās pastāv gluži pretējs uzskats - tējas dzeršana veicina pozitīvu attieksmi pret darbu un palīdz satuvināties kolēģiem, kas ir svarīgi darba efektivitātei. Pēcpusdienas tējas dzeršana ir pašsaprotama, un kā gan citādi, ja savulaik tā pat bija obligāta, lai novērstu lielo alkoholisma izplatību 19. gs. vidū.
Pateicoties pēcpusdienas tējas izplatībai, ar laiku kļuva populāras arī citas tradīcijas, piemēram, tējas dārzi un tējas dejas. Īpaši populāra sestdienās un svētdienās visā Anglijā bija pulcēšanās tējas dārzos, kur briti lieliski pavadīja laiku, līksmojot un, protams, dzerot tēju. Diemžēl urbanizācijas dēļ 19. gs. reti kurš tējas dārzs palika vaļā, atstājot tējas servēšanu tavernu, viesnīcu un kafejnīcu ziņā.
Tēja ar pienu, stiprāka un maigāka
Protams, arī citas tautas dzer tēju, un daudz. Bet nevienai no tām nav raksturīga tik pārliecinoša tējas dzeršana ar pienu. 98% britu, kas dzer tēju, tai pievieno arī pienu, bet tikai 30% - cukuru. Piens tējas dzeršanas tradīcijā ir gandrīz tikpat nozīmīgs kā pati tēja. To pievieno dzērienam, lai samazinātu kofeīna iedarbību un padarītu garšu maigāku. Joprojām ir aktuāla diskusija, ko labākai garšai tasītē liet pirmo - tēju vai pienu? Viennozīmīgas atbildes nav, tādēļ pareizi ir abi varianti. Tējas dzeršana ar pienu ir tikpat sena kā pats tējas dzeršanas rituāls. Savukārt tie, kas tomēr atsakās no piena, labprāt tējai pievieno citrona šķēlīti.
Populārs ir uzskats, ka 4 tasītes tējas dienā nāk par labu organismam, tādēļ tēju angļi dzer no agra rīta līdz pat vakaram. Tēju dzer no rīta, tikko pamostoties, pie brokastīm, pusdienām, tējas pauzēs un pēcpusdienā. No rīta tiek izvēlēta stiprāka tēja, bet vakarā - nomierinošāka. Briti iecienījuši dažādas tējas, un tās tiek importētas no Indijas, Ķīnas, Japānas, Taivānas, Šrilankas un Kenijas. Stiprākās no tām tiek dzertas ar pienu, vājākas - bez. Pazīstamākā no tējām ir "Earl Gray" jeb grāfa Greja tēja, kas 19. gs. 30. gados bija britu premjerministrs. Savulaik viņš kā diplomātisku dāvanu saņēma tēju, kas bagātināta ar citrusaugļa bergamota eļļu. Grāfs recepti nodeva angļu kompānijai "Robert Jackson & Co", un kopš tās dienas ir izveidotas dažādākās "Earl Gray" tējas variācijas, un to dzer visā pasaulē.
Pagatavo perfektu tēju
Lielbritānijas Tējas padomes mājas lapā ikvienam ir pieejams labākais tējas pagatavošanas ilgums dažādiem tējas veidiem. Lai kāds arī tas būtu, galvenais izmantot tikko vārītu ūdeni un labas kvalitātes tējas lapas vai tējas maisiņus. Ja negatavo tēju kanniņā, bet uzreiz krūzītē, tad pienu ieteicams pievienot pēdējo.
Tējas nosaukums | Valsts | Veids | Ievilkšanās laiks | Ar pienu vai bez |
Pērļu tēja (Gunpowder) | Ķīna | Zaļā | 3-4 min | bez |
Jasmīns | Ķīna | Zaļā ar jasmīnu ziediem | 2-3 min | bez |
Uluns (Oolong) | Ķīna, Taivāna | Oolong | 5-7 min | bez |
Lapsang, Souchong | Ķīna, Taivāna | Melnā | 4-5 min | bez |
Sencha | Japāna | Zaļā ar rīsu un kukurūzas piegaršu | 2-2,5 min | bez |
Genmaicha | Japāna | Melnā | 3-4 min | bez |
Darjeeling | Indija | Melnā | 2-3 min | bez |
Assam | Indija | Melnā | 3-4 min | ar vai bez |
Ceilona Uva | Šrilanka | Melnā | 3 min | ar vai bez |
Ceilona Dimbula | Šrilanka | Melnā | 3-4 min | ar vai bez |
Kenija | Kenija | Melnā | 2-3 min | ar |