Kāpēc mēs neatšķiram labu vīnu no slikta?  (48)

Veikalu plauktu rindās apjukt ir patiešām viegli - uz vīna pudelēm sazīmēti ķenguri, pilis, vīna dārzi, turklāt atšķiras krāsas un vēl tiem ir dažādi veidi - "Riesling", "Shiraz", "Cabarnet" un citi. Turklāt mulsinošas ir arī cenu atšķirības, liekot domāt, ka vīns par trim vai pieciem latiem noteikti ir sliktāks par tiem, kas maksā desmit, divdesmit un vairāk.

Var piemānīt jebkuru

Ja domā, ka kvailitāte ir atkarīga no cenas, neesi pārāk gudrs, taču neķer kreņķi, jo arī visi tie baudītāji nav ne par matu gudrāki. Lai gan vīnu cilvēce gatavo jau tūkstošiem gadu, vīna pazinēji ir saradušies tikai pēdējo pārsimts gadu laikā.

Diemžēl nekāda evolūcija šajā laikā nav palīdzējusi arī pašiem smalkākajiem garšu jutējiem patiešām ar mēles galu un degunu izprast dzeramās vielas molekulāro sastāvu. Līdz ar to šī uztvere var tikt apmānīta un rezultātā izrādīties pilnīgi nepareiza.

Aptuveni pirms desmit gadiem franču pētnieks Frederiks Brošē veica divus eksperimentus, piesaistot 54 vīndarības studentus. Pirmajā viņš lika viņiem pagaršot glāzi balta un glāzi sarkanā vīna un aprakstīt, ko viņi tajos sajūt, bet neatklāja, ka abi vīni bija vienādi, tikai vienā glāzē baltvīns bija iekrāsots sarkans. Otrajā eksperimentā viņš piedāvāja salīdzināt divus sarkanvīnus, pasakot, ka viens ir dārgs, bet otrs lēts, lai gan abi bija lēti.

Pirmajā eksperimentā pilnīgi visi aprakstīja iekrāsotā vīnā sajustās vīnogas un tanīnus, itin kā tas būtu sarkanvīns. Pilnīgi neviens no 54 respondentiem neiedomājās, ka tas ir baltvīns. Otrajā rezultāts bija līdzīgs - studenti vīnus pamatā analizēja, balstoties uz etiķeti, attiecīgi skaidrojot, cik lētais vīns ir pliekans un vājš, bet dārgais - bagātīgs un izsmalcināts.

Kādā citā eksperimentā, kurā arī tika samainītas pudeļu etiķetes, tika noskaidrots, ka vīna ekspertiem, jau izvēloties dzert dārgu vīnu, smadzenēs darbojas cita šūnu grupa, kamēr, testējot lētu vīnu, darbojas cita, liekot izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, vēl neizjūtot garšu.

Vīnziņu prasmes ir blefs?

Iepazīstoties ar šādiem eksperimenta rezultātiem, katram nezinātājam sagrūst jebkāda ticība visai tai smalkajai padarīšanai, tomēr situācija nav tik slikta.

Visi vīna degustatori dotajos piemēros tika apmānīti, kamēr ikdienā viņu prasmes parastos apstākļos var būt pat visai apbrīnojamas. Tas, ko eksperts no vīna sagaida, var ievērojami ietekmēt viņa spējas sajust patiesās garšas, taču tā notiek ar visiem. Pieredze, emocijas, atmiņa un konkrētie apstākļi ievērojami ietekmē mūsu gaidas par to, kā kam ir jābūt.

Ja iegādāsies jaunu skaņu iekārtu par vairākiem tūkstošiem latu, tu arī dzirdēsi skaņu, kas šķitīs labāka par visu, kas dzirdēts līdz šim. Tāpat daudzi, kas patlaban ir iegādājušies augstas izšķirtspējas televizorus turpina skatīties parastos televīzijas kanālus, uzskatot, ka attēls, ko viņi redz ir augstākas kvalitātes, kaut tehniski tas nav iespējams, jo televīzija attēlu pārraida noteiktā izšķirtspējā.

Pagājušā gadsimta 80. Gados kompānija "Pepsi" bija visai lepna, plašā reklāmas kampaņā paziņojot, ka pircēji aklajā testā, nezinot, kurā glāzē ir "Coca Cola" un kurā ieliets "Pepsi", izvēlējušies viņu ražojumu. Līdzšinējie "Coca Cola" panākumi tika skaidroti ar veiksmīgo reklāmu un cilvēkiem patīkamo sarkanbalto logo.

Tomēr vēlāk atklājās, ka "Pepsi" liekot testēt abus dzērienus, glāzi ar savu limonādi apzīmējuši ar "M", kamēr "Coca Cola" tika ielieta glāzē, uz kuras bija burts "Q". Vēlāk "Coca Cola" atkārtoja eksperimentu, abās glāzēs ielejot tikai savu dzērienu. Arī tajā cilvēki teica, ka viņiem labāk garšo "M" glāzes saturs, kas lika secināt, ka cilvēkiem gluži vienkārši šis burts ir patīkamāks un ar glāžu saturu tam nav nekāda saistība.

Šņabja ražotāji turpretī apzinās, ka garša nav viņu trumpis (ja vien nav runa par speciāliem veidiem, kuriem tā mākslīgi pievienota). Viņu mārketinga galvenais uzsvars tiek likts uz reklāmas kampaņu spēju cilvēkos radīt noteiktas izjūtas. Līdz ar to ražotājiem atliek cerēt, ka viņu zīmols tev esot veikalā, spēs uzrunāt labāk, nekā to dara konkurenti.

Lai gan vīnziņi spēj izšķirt sliktu vīnu no laba un sajust garšas, kas tajos ieslēptas, aklajos testos viņi tomēr visai viegli tiks aptīti ap pirkstu. Līdz ar to veikalā, skatoties uz plauktu ar nekad iepriekš neredzētām vīna pudelēm, kuras maksā no pāris līdz vairākiem desmitiem latu, tu nespēj noteikt vīna kvalitāti, līdzīgi, kā to nevar pat pieredzējuši profesionāļi.

Tiesa, pēc apraksta un etiķetes viņi nojautīs, kas slēpjas pudelē, bet patieso garšu sajutīs, tikai to atverot.