Uzbekistānas dienvidaustrumu skarbajos kalnos pētnieki atklājuši viduslaiku pilsētu paliekas, kas atrodas virs senā Zīda ceļa. Viena no tām ir plaša, augstkalnu metropole, kas gadsimtiem ilgi slēpusies vietā, kur vien retais cerēja atrast seno civilizāciju pazīmes, par pētījuma rezultātiem vēsta "National Geographic".
Atklājums, ko ļāva paveikt jauna dronu tehnoloģija, ko dēvē par "LiDAR" (Light Detection and Ranging, proti, gaismas un diapazona noteikšana), apšauba sen pastāvošos pieņēmumus par pilsētu dzīvi attālajos Vidusāzijas kalnos pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, uzskata pētnieki.
Revolucionāro pētījumu vadīja "National Geographic" pētnieks Maikls Fračeti un Uzbekistānas Nacionālā arheoloģijas centra direktors Farhods Maksudovs. Atklātās senās pilsētas atrodas augstumā ap 2000 metriem virs jūras līmeņa, ko var salīdzināt ar Maču Pikču Andu kalnos. Šīs pilsētas atklāj viduslaiku sabiedrību sarežģītību, mērogu un augstumu, kad pa Zīda ceļu, plašo seno tirdzniecības ceļu tīklu, tika savienota Eiropa un Austrumāzija.
"LiDAR" dati apliecinājuši, ka Tugunbulaka aptvēra aptuveni 120 hektāru platību un tajā atradās vairāk nekā 300 būves, tostarp centrālais cietoksnis un pieci skatu torņi, liecina 23. oktobrī zinātniskajā žurnālā "Nature" publicētais dokuments.
Dažu kilometru attālumā atrasta mazāka, blīvi apbūvēta pilsēta, ko sauc par Tašbulaku.
Abām pilsētām ir vairākas pastāvīgas struktūras un izsmalcināts pilsētvides dizains, kas šķietami izstrādāts tā, lai maksimāli izmantotu kalnaino reljefu. Augstas izšķirtspējas "LiDAR" attēli sniedz detalizētus skatus uz mājām, laukumiem, nocietinājumiem un ceļiem, kas veidoja šo augstienes kopienu dzīvi un ekonomiku, norāda pētnieki.
Tašbulakas platība bija no 12 līdz 15 hektāriem. Tai, neskatoties uz mazāku izmēru salīdzinājumā ar Tugunbulaku, bija arī citadele. Kopumā zinātnieki tur atraduši vismaz 98 redzamus mājokļus, kuru forma un izmēri ir līdzīgi kā Tugunbulakā esošajiem mājokļiem.
Pētnieki uzskata, ka Tašbulaka bija apdzīvota no 6. līdz 11. gadsimtam, bet Tugunbulaka no 8. līdz 11. gadsimtam.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka, neskatoties uz skarbajiem laikapstākļiem, Tugunbulaka un Tašbulaka uzplauka un tika būvētas, lai iegūtu dzelzsrūdu, kuras liels daudzums ir atrodams šajā reģionā.
Pētījuma autori uzskata, ka pilsētu atrašanās vieta tika izvēlēta, lai izmantotu spēcīgos kalnu vējus, kas nepieciešami metāla rūdu kausēšanai augstā temperatūrā. Izrakumu laikā arheologi atraduši rūpnieciskās krāsns paliekas. Pētnieki turpinās darbu, lai noskaidrotu ko vairāk par šo pilsētu iedzīvotāju dzīvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!