"Kad mēs sniegsim informāciju, mums vajadzētu teikt, ka stacijā tika veikts parasts ierindas remonts, lai netiktu diskreditētas mūsu tehnoloģijas," Padomju Savienības Komunistiskās partijas politbiroja sēdē 1986.gada 29.aprīlī - trīs dienas pēc katastrofas - sacījis Mihails Gorbačovs.
Valsts drošības komitejas (VDK) augsta ranga amatpersonas Heidars Alijevs, kurš vēlāk kļuva par Azerbaidžānas prezidentu, tikšanās laikā jautājis, vai nevajadzētu sniegt informāciju Padomju Savienības iedzīvotājiem.
Nepieciešamību sniegt informāciju par katastrofu toreiz atzinis arī bijušais ārlietu ministrs Andrejs Gromiko.
"Ir svarīgi, lai mēs sniegtu draudzīgām valstīm vairāk informācijas un kādu informāciju Vašingtonai un Londonai," sacījis Gromiko, kā liecina sēžu pieraksti.
Politbiroja sēdes pieraksti publicēti laikrakstā "Izvestija", piedāvājot retu informāciju par slepeno padomju līderu tikšanos.
Informācijas slēpšanā pirmajās trīs dienās pēc katastrofas bija aktīvi iesaistīti arī masu mediji.
Bijušais komunistu laikraksta "Pravda" redaktors Mihails Zimjaņins sēdē paudis pārliecību, ka "nepieciešams apgalvot, ka nav noticis nekāds atomsprādziens un ka negadījuma rezultātā notikusi tikai radiācijas noplūde".
Kāds cits politbiroja loceklis Vitālijs Vorotņikovs piekrita, ka amatpersonām vajadzētu sagudrot kādu versiju par notikumiem. "Mēs varam teikt, ka negadījuma laikā sabojājusies izolācijas sistēma".
Viņam piekrita bijušais Maskavas vēstnieks ASV Anatolijs Dobriņins, piebilstot, ka toreizējam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam uzsprāgušā reaktora "fotogrāfijas droši vien jau ir uz galda".
Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors pēc neveiksmīga eksperimenta eksplodēja plkst.1.23 naktī uz 1986.gada 26.aprīli, izmetot gaisā milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni.
Pirmais oficiālais Padomju Savienības amatpersonu paziņojums par katastrofu sniegts tikai 29.aprīlī.
Šajā paziņojumā atzīts, ka reģionā radies radioaktīvais piesārņojums, "bet ne tādā līmenī, lai būtu nepieciešami īpaši pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai".
Laikraksts "Vedomosti" savā komentārā norāda, ka par "amatpersonu noziedzīgās gļēvulības upuriem kļuva desmitiem tūkstoši civiliedzīvotāji radiācijas piesārņotajā zonā un karavīri, kas tika uz to nosūtīti bez kādiem paskaidrojumiem un bez aizsargtērpiem".
Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Pēc spēcīgā apstarojuma glābēji izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā un ilgā nāvē.
Avārijas seku likvidēšanā piedalījās aptuveni 600 000 cilvēku no bijušās Padomju Savienības, starp kuriem bija vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju - no tiem 3000 kļuva invalīdi, bet nomira gandrīz 500 cilvēku.
Pēc avārijas radioaktīvais piesārņojums ar nokrišņiem izplatījās pār lielām teritorijām Eiropā, īpaši skarot pašu Ukrainu, kā arī Baltkrieviju un tuvējos Krievijas rajonus. Avārijas rezultātā Baltkrievijā, Krievijā un Ukrainā izpostīti gandrīz 800 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 700 000 hektāru meža.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!