ANO Starptautiskā tiesa: Srebrenicas asinspirts bija genocīds

"Tiesa secina (..), ka Bosnijas serbu armijas karavīri Srebrenicā veica genocīdu," teica Starptautiskās tiesas prezidente Rosalina Higinsa.

Lai arī 8000 Bosnijas musulmaņu noslepkavošana Srebrenicā ir genocīds, tiesa nav atradusi pietiekami spēcīgus pierādījumus, kas apliecinātu, ka Serbija ir tieši atbildīga par Srebrenicas slaktiņu, pavēstīja Higinsa.

"Tiesa ar 13 balsīm pret divām nolemj, ka Serbija nav pastrādājusi genocīdu," viņa sacīja.

Belgrada nodrošināja "ievērojamu militāru un finansiālu atbalstu" Bosnijas serbu vadībai, taču nav atrasti pierādījumi, ka Belgrada devusi instrukcijas realizēt Srebrenicas slaktiņu vai nosūtījusi karavīrus atbalstam, teikts spriedumā.

"Visas liecības liecina par pretējo, lēmumu par Srebrenicas musulmaņu kopienas vīriešu nogalināšanu pieņēma Bosnijas serbu armijas vadošā personāla daži locekļi, bet bez kādām instrukcijām vai kontroles [no Serbijas puses]," teikts spriedumā.

Tomēr saskaņā ar 1948.gada genocīda konvenciju, Belgradai bija jādara viss iespējamais, lai novērstu genocīdu, īpaši tādēļ, ka tai bija spēcīga ietekme pār Bosnijas serbu vadību.

Kaut arī Serbija ir pārkāpusi starptautiskos likumus, nemēģinot novērst asinsizliešanu, Belgradai nebūs jāizmaksā kompensācijas, kā to pieprasa Sarajeva, teikts spriedumā.

ANO Starptautiskā tiesa aicina Serbiju sadarboties ar Hāgas tribunālu un izdot saistībā ar Srebrenicas slaktiņu apsūdzēto bēguļojošo Bosnijas serbu ģenerāli Ratko Mladiču un citus aizdomās turētos.

Šī ir pirmā reize, kad ANO augstākā tiesu instance atzīst kādu notikumu par genocīdu, kas pēc 1948.gada līguma uzskatāms par starptautisku noziegumu.

1995.gada Srebrenicas asinspirtī tika nogalināti vairāk nekā 8000 musulmaņu vīriešu, un tā tiek uzskatīta par briesmīgāko zvērību Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Sūdzību ANO Starptautiskā tiesā iesniedza Bosnija, apsūdzot Serbiju plašas "etniskās tīrīšanas" ieplānošanas un realizēšanas 1992.-1995.gada kara laikā, kurā dzīvības zaudēja 200 000 Bosnijas musulmaņu un horvātu.

Tomēr Starptautiskā tiesa savā lēmumā arī norādīja, ka masveida slepkavības citās vietās Bosnijā kara laikā nav uzskatāmas par genocīdu.

Serbijas prezidents Boriss Tadičs pirmdien aicināja valsts parlamentu nosodīt Srebrenicas slaktiņu.

"Mums visiem ļoti smaga šī sprieduma daļa ir fakts, ka Serbija nedarīja visu iespējamo, lai novērstu genocīdu," preses konferencē sacīja Tadičs.

Tajā pašā laikā Bosnijas trīspusējā prezidentūra pauda vilšanos par spriedumu un Serbijas attaisnošanu.

Bosnijas trīspusējās prezidentūras vadītājs Nebojša Darmanovičs paziņoja, ka Serbijas attaisnošana no atbildības par Srebrenicas slaktiņu var izraisīt saspīlējumu Bosnijā un Hercegovinā.

"Šis lēmums var izraisīt saspīlējumu. Es ceru, ka šis saspīlējums nepāraugs plašās demonstrācijās," sacīja Radmanovičs.

Viņš aicināja ikvienu izrādīt savaldību un saglabāt mieru Bosnijā un Hercegovinā.

Viņa musulmaņu kolēģis Hariss Silajdzičs pauda nožēlu, ka Serbija un Melnkalne nav notiesātas un sodītas par to lomu genocīdā.

"Šis spriedums nav pilnīgs, bet tas apstiprina faktu, ka Serbija ir atbildīga starptautiskās konvencijas par genocīdu pārkāpšanā," norādīja Silajdzičs.

Silajdzičs piebilda, ka spriedumam vajadzētu izraisīt tālāku rīcību Bosnijā un Hercegovinā, lai pievērstos genocīda seku novēršanai.

"Mums jānodrošina bēgļu atgriešanās, jāpieņem likums, aizliedzot genocīda noliegšanu, un mums jāuzstāj, lai Serbija un Melnkalne uzņemtas politisku, morālu, juridisku un materiālu atbildību par konvencijas par genocīdu pārkāpšanu," sacīja bijušais ārlietu ministrs.

Arī Bosnijas prezidentūras horvātu pārstāvis Zeļko Komsičs pauda vilšanos par tiesas spriedumu.

"Es cienīšu tiesas lēmumu, bet es zinu, ko es stāstīšu savam bērnam par šo dienu," sacīja Komsičs. Kad Bosnijas serbu karaspēks 1995.gada 11.jūlijā ieņēma bijušo musulmaņu anklāvu Srebrenicu 1992.-1995.gada Bosnijas un Hercegovinas kara laikā, tika noslepkavoti aptuveni 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu. Toreiz Srebrenica atradās ANO aizsardzībā un tika uzskatīta par drošu zonu, un tajā bija izvietoti Nīderlandes karavīri.

Srebrenicas asinspirts mērķis Bosnijas kara pēdējā vasarā bija izbeigt musulmaņu pretestību šai apvidū un gādāt, lai neviens nevarētu atprasīt serbiem viņu ieņemto zemi un mājas.

Pirms kara Srebrenicā bija aptuveni 36 tūkstoši iedzīvotāju un 75% no viņiem bija musulmaņi. Serbu spēku ofensīvas rezultātā pilsēta tika pilnīgi atgriezta no pārējās musulmaņu apdzīvotās teritorijas un palika dziļi serbu ieņemtajā Bosnijas daļā. Tur patvērās musulmaņi no plašas apkaimes, un iedzīvotāju skaits pilsētā pieauga līdz 60 tūkstošiem. Trūka pārtikas, ūdens un medikamentu.

1993.gada aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja Srebrenicu par "droša patvēruma joslu" un izvietoja tur ANO aizsardzības spēkus (UNPROFOR). Serbu spēku uzbrukumi pilsētai izbeidzās, tomēr turpmāko divu gadu laikā to izdevās sasniegt tikai nedaudzām kolonnām ar palīdzības sūtījumiem.

1995.gada pavasarī Bosnijas serbu prezidents Radovans Karadžičs pavēlēja pilnīgi bloķēt ceļus uz Srebrenicu, un palīdzību pilsētā vairs nevarēja saņemt.

9.jūlijā Karadžičs deva rīkojumu pilsētu ieņemt. Serbu spēki aplenca Srebrenicu, uzbruka nīderlandiešu miera uzturētāju posteņiem un saņēma gūstā aptuveni 30 viegli bruņotos ANO karavīrus. Dienu vēlāk serbi sāka pilsētu apšaudīt. Nīderlandes spēku vadība piedraudēja dot aplencējiem NATO aviācijas triecienus, ja viņi neatkāpsies.

11.jūlijā NATO lidmašīnas sāka bombardēt serbu tankus pie Srebrenicas, bet serbu pavēlniecība piedraudēja nogalināt gūstā saņemtos nīderlandiešus, un uzlidojumi tika pārtraukti. Vakarā Bosnijas serbu spēku pavēlnieks Ratko Mladičs iegāja pilsētā.

Tai naktī aptuveni 15 tūkstoši musulmaņu vīriešu - gan karavīri, gan civiliedzīvotāji - pameta pilsētu un devās pāri kalniem, cerot sasniegt musulmaņu teritoriju. Ceļā daudzi no viņiem tika nogalināti apšaudēs, citi krita gūstā un tika nošauti.

Tikmēr pašā pilsētā serbu spēki nošķīra sievietes un bērnus un autobusos un kravas mašīnās nosūtīja uz musulmaņu teritoriju. Vīrieši - galvenokārt vecumā no 16 līdz 70 gadiem, taču arī vecāki un jaunāki - tika paturēti "pārbaudei attiecībā uz dalību kara noziegumos". Viņus sadzina noliktavās, skolās un šķūņos ap Srebrenicu, apšāva un apraka masu kapu.

Serbi ilgu laiku centās savus noziegumus slēpt, tāpēc nereti cilvēku mirstīgās atliekas tika izraktas no masu kapiem un pārraktas citā vietā.

Lai gan kopš kara beigām pagājuši jau 11 gadi, gan Karadžičs, gan Mladičs joprojām atrodas brīvībā. Tiek uzskatīts, ka viņi slēpjas Serbijā, Melnkalnē vai Bosnijas serbu republikā.