Vēsturnieks: Krievijas slavenā Dzintara istaba apslēpta nacistu bunkurā Kaļiņingradā

Nacistu aizvestās Dzintara istabas noslēpumainā pazušana mulsina vēsturniekus un ekspertus jau kopš 1945.gada.

Tomēr vēsturnieks un žurnālists Sergejs Trifonovs uzskata, ka viņš ir atminējis šo mīklu, un greznie, mirdzošie dzintara paneļi atrodas zem kāda bunkura Krievijai piederošajā Kaļiņingradas anklāvā.

"Ticiet man vai neticiet, bet tā ir šeit - 12 metrus dziļi zemē," viņš teica, norādot uz ieeju kādā bunkurā, kas kalpoja par patvērumu nacistu komandieriem Kēnigsbergas kaujas pēdējās stundās.

"Šī vieta tika izbūvēta 1945.gada februārī, un tai bija divi mērķi: kalpot par ģenerāļa Oto Laša galveno štābu un kļūt par aplenktās Kēnigsbergas bagātību glabātuvi," apgalvo Trifonovs.

Pēc iebrukuma Padomju Savienībā 1941.gadā nacisti izveda Dzintara istabu no pils Sanktpēterburgas apkaimē, kas savulaik piederēja ķeizarienei Katrīnai Lielajai. Trofeja, ko savulaik dēvēja par pasaules astoto brīnumu, tika nogādāta Kēnigsbergā un novietota bijušajā teitoņu bruņinieku pilī pilsētas centrā.

Taču kara vētrās un pēc sabiedroto spēku gaisa triecieniem pilsētai Dzintara istabas pēdas pazuda, un tās turpmākais liktenis joprojām nav zināms.

Sarkanā armija ieņēma sagrauto pilsētu 1945.gada 9.aprīlī. Staļins to anektēja un nosauca par Kaļiņingradu.

Dzintara istaba ar saviem 35 kvadrātmetriem paneļu tika redzēta mēnesi pirms pēdējā uzbrukuma pilsētai. Pēc tam tā tika demontēta, iesaiņota kastēs un pazuda.

Ir daudz teoriju par to, kas notika pēc tam. Paneļi varēja iet bojā bombardēšanā, tikt slepeni izvesti uz Vāciju vai paslēpti sazarotajā tuneļu tīklā zem Kaļiņingradas.

Lai pārbaudītu šo teoriju, Trifonovs ir sācis pētīt zemi zem bunkura, izmantojot radaru un izsūknējot ūdeni. Viņš jau ir atklājis ar ķieģeļiem izklātu istabu.

Bunkurs atrodas 300 metrus no 1967.gadā sagrautās pils, kurā bija novietota Dzintara istaba. Tās vārtus rotā vikingu simboli un teitoņu krusts, un tas liecina, ka tā tika izmantota ne tikai militāriem nolūkiem vien, apgalvo Trifonovs.

"Esmu pārliecināts, ka Dzintara istaba netika izvesta. Teorijai, ka tā tagad atrodas Vācijā, nav jēgas," viņš teica. "Ja tā būtu, vācieši to būtu atraduši."

Trifonovs strādā viens pats ar vairāku sponsoru palīdzību, kuru vidū, pēc viņa teiktā, esot arī Kaļiņingradas apgabala gubernators. Tomēr ne visi viņa teorijas uztver nopietni.

"Viņš ir labs stāstītājs, kurš neko nevar pierādīt," teica Krievijas Arheoloģijas institūta eksperts, kurš pats ir veicis izrakumus zem bunkura, meklējot Dzintara istabu.

Kaļiņingradas Vēstures un mākslas muzeja direktors Anatolijs Valujevs izsakās piesardzīgāk. "Ir labi, ka cilvēki domā, ka šis dārgums ir šeit. Viņi ir enerģijas pilni, un muzejs no tā iegūst," viņš teica.

"Mēs joprojām ceram, ka Dzintara istaba ir kaut kur Kaļiņingradā," viņš sacīja. "Pazemē vēl ir daudz neizpētītu vietu. Ja neatradīs šeit, meklēs kaut kur citur."

2003.gadā Katrīnas pilī netālu no Sanktpēterburgas sākās Dzintara istabas rekonstrukcijas darbi.

Kaļiņingradas apgabals ir pasaules mēroga dzintara ieguves centrs. Tā bagātīgās iegulas satur 90% globālo šī populārā materiāla krājumu.

Katru gadu valstij piederošā dzintara fabrika Jantarnijas ciemā atklātos karjeros iegūst 300 līdz 350 tonnu dzintara.

Vispievilcīgāko un neparastāko paraugu cena var sasniegt 230 eiro (160 latu) kilogramā. Lielākā daļa dzintara tiek eksportēta neapstrādātā veidā, parasti uz Poliju, kur to pulē un iestrādā rotaslietās.