Pasaules lielākās neitrīno observatorijas "IceCube" celtniecība prasīja teju desmit gadus ilgu nogurdinošu darbu Antarktikas tundrā.
Zinātnieki cer, ka tā palīdzēs kosmosa daļiņu izpētē, cenšoties atklāt tumšo matēriju - neredzamu materiālu, kas veido lielāko daļu Visuma masas.
Saskaņā ar ASV Nacionālās zinātnes fonda (NSF) sniegto informāciju observatorija atrodas 1400 metru dziļi pazemē netālu no ASV Dienvidpola Amundsena-Skota stacijas. Tā izmaksājusi vairāk nekā 270 miljonus ASV dolāru (145 miljonus latu).
Ledus kubs veido 5160 optisko sensoru tīklu. Katrs sensors ir aptuveni basketbola bumbas lielumā, un starp 86 ledū ar speciālu karstā ūdens urbi izveidotiem caurumiem tos savstarpēji savieno kabeļi.
NSF paziņoja, ka pēdējais sensors ledus kubā ievietots 18.decembrī. Kuba šķautnes garums - viens kilometrs.
Pēc ievietošanas sensori uz visiem laikiem paliks iesaldēti ledū, mūžīgajā sasalumā.
Veikto pasākumu mērķis ir pētīt neitrīno - elektriski neitrālas elementārdaļiņas, kas ceļo gaismas ātrumam līdzīgos tempos un ir tik mazas, ka spēj tikt cauri cietām vielām, nesaskaroties ar molekulām.
Zinātnieki uzskata, ka neitrīno pirmo reizi radās Lielā sprādziena laikā un joprojām rodas Saules kodolreakciju rezultātā un eksplodējot supernovām.
Triljoniem neitrīno ceļo cauri visai planētai, neatstājot nekādu pēdu. Tomēr ar "IceCube" palīdzību zinātnieki cer atklāt zilās gaismas pēdas, kas rodas, neitrīno ietriecoties atomā ledū.
"Antarktikas polārais ledus izrādījies ideāls līdzeklis neitrīno atklāšanai. (..) Tas ir izcili tīrs, caurskatāms un bez radioaktivitātes," teikts NSF paziņojumā par projekta pabeigšanu.
Zinātnieki "IceCube" nodēvējuši par pagrieziena punktu starptautiskajā pētniecībā un apgalvo, ka neitrīno pētniecība palīdzēs izprast Visuma izcelsmi.
""IceCube" piedāvā novatoriskus līdzekļus, lai pētītu elementārdaļiņu īpašības, kas rodas dažos visievērojamākajos Visuma fenomenos," paziņojis NSF.
Lielākā daļa "IceCube" finansējuma nāk no NSF, bet to atbalstījusi arī Vācija, Beļģija un Zviedrija.
Projektā piedalījušies arī zinātnieki no Kanādas, Japānas, Jaunzēlandes, Šveices, Lielbritānijas un Barbadosas. Projektu vada Viskonsinas-Medisonas universitāte.